I see your true colors shining through
Cilvēka prāts strādā nesaprotamos virzienos. Kā un kur rodas vēlmes? Es parasti apbrīnoju pēkšņu iegribu, kas mēdz pārsteigt mani pašu nesagatavotu. Pirms pus dienas man radās strauja vēlme atraisīt nejēdzību. Ilgi nebija jāgaida, kad klāt bija ārprāta slash smieklu lēkme. Pirms pāris dienām manā galvā dzīvoja tikai saldējums. Aizliegtā lieta, ko baciļa dēļ diemžēl nevaru ēst. Nekas - gaidīšu labākus laikus.

Par bacili mana ārste vispār bija šausmās, kad ierados pie viņas tikai pēc nedēļas, ko nespējot pat gulēt, biju nomocījusi vājprāta sāpēs. Viņa teica: Kā tu spēji tik ilgi izturēt? Es atbildēju: Ja grib, var izturēt visu! Aizgāju pie viņas vien tāpēc, ka man bija apnicis gribēt izturēt. Kad viņa jautāja, kā tad es pa šo laiku ārstējos, es teicu, ka vien ar zāļu tējām un medu, daudz medus. Viņai aizrāvās elpa. Varbūt kādreiz tā varēja, bet mūsdienās baciļi tik viegli tautas medicīnai nepakļaujas. Tu, ko!? Barot bacili ar medu? Ar tik saldu un garšīgu lietu? Bacilim tieši ļoti patīk! Bacilis ir jābaro ar indi! Pēkšņi atcerējos, ka skolas laikā vienai meitenei biju iedevusi iesauku Bacilis. Bijusi gan es esmu baigā spindzele.

Bet šobrīd man trakoti gribas vijoļkoncertu. Nu, pilnīgi nesaprotu kāpēc tieši tā, ko mana griba šajā brīdī domā, vai mana griba vispār domā un vai mana griba vispār ir griba.

You with the sad eyes don't be discouraged. I realize it's hard to take courage in a world full of people. You can lose sight of it all and the darkness inside you can make you feel so small.. super nežēlīgi čīzīgi, ka es vijoļkoncerta vietā gandrīz divos naktī sāku klausīties True Colors. Bet nu traki skaisti (un laikam arī naktij piemēroti) vārdi, vells ar ārā.. un patiesībā pat labi. Vismaz es beidzot esmu mierīga un mana enerģija mani (un nabaga citus ļaudis, kam gadījās būt līdzās) vairs nežņaudz..