Sieri, sieri, sieriņi...
Iiiiiiikkkkk... iik... mans miiļākais, tik patīkami nočīkst pret zobiem pie katra kodiena... Sieriņs.. Esmu siera vergs. Ne dienu bez siera, ne mirkli bez siera.

Ozols aiz loga kļūst aizvien brūnāks. Sagribējās krāsainu lapu paklāju biezā slānī sev zem kājām. Un rudenīgi dzestru gaisu. Atceros, pagājušo rudeni nācu uz darbu gar Natālijas Draudziņas ģimnāziju. Rīts tieši tāds, par kādu tikko biju iedomājusies. Naktī birušu lapu vizma uz trotuāra jau pavēlajā rīta saulē. Pie ģimnāzijas naska sētniece cēlusies jau piecos un birušās lapas saslaucījusi akurātās kaudzītēs. Pa priekšu man nesteidzīgā gaitā iet māmiņa ar vienu sīci pie rokas un otrs, tik kripatiņu lielāks, miegaini velkas nopakaļ. Miegains līdz brīdim, kad augumiņš iespringst kā mazam zvērēnam un viņs ieskrienas, paskrien pāris metrus garām mammai un ar laimīgu uzvaras kliedzienu ielec sētnieces 'darbā'. Pāris mirkļi, blakus mamma, sīcis aiz rokas tiek tiek uzrauts kājās no nu jau pajukušās lapu kaudzes un atskan blīkšķis viņam pa pēcpusi: ”Ko tu dari, neredzi, cilvēki strādājuši.... bla, bla... drēbes tagad mitras... bla!!!” Nabags stāvēja, abām rokām saķēris dibenu, lūpiņa uzmesta, brillītes sašķiebušās...
Abiem taisnība, bet bērnam jaukāka, gaišāka un brīvāka taisnība. Kaut nu man pietiktu spēka neiegrimt ikdienas rūpēs tik ļoti, lai ik pa brīdim es spētu ieraudzīt savu "jauko krāsaino lapu kaudzi", lai arī es pilnīgā bezrūpībā varētu tā aizmirsties un ieskrieties.... kārtīgi ieskrieties un lekt.