tas atkal ir viņš - tas pats puisis, babņiks, par kuru jau biju pārdzīvojusi un nomierinājusies...jau ceturtdien, piektdien, man bija pofig viņš, biju jau aizmirsusi un par viņu nemaz nedomāju... BET nē, viss taču nevar būt tik vienkārši, dzīvei vajag izdarīt tā, lai man sāp pēc iespējas stiprāk un ilgāk!!!!!!!!!!!!!
Es sestdienas rītā mierīgi guļu...un ierodas viņš ar savu draugu. Tā vienkārši.... svētdien viņš mani pieklājīgi atšuj, bet neoaiet ne nedēļa un viņš tā vienkāŗsi atver durvis, ienāk, apsēžas un saka - čau! Sešos no rīta, viņi vidish li tuseeja. Svarīga detaļa ir tāda, k es dzīvoju kojās, viņš arī. Pirms tam biju domājusi, ka vispār ar viņu nekad vairs nerunāšu, bet te es biju šokā. Negribu pat to visu atcerēties... loģiski, ka tas viss manī visu apgriea kājām gaisā!!!!! No vienas puses es biju sašutumā, no otras es centos saprast kāpēc bij jānāk, un bez šāubām vismuļķīgākais, ko es varēju iedomāties - varbūt kaut kas tomēr sanāks!
Ziniet P. KOelju vienā grāmatā bija tāda doma - ja kaut kas nesanāk, tā kā tu gribi, tad tam ir divi iemesli - vai nu Dievs pārbauda tavu pacietību, vai arī tu esi izvēlējies nepareizu ceļu. Jāgaida, un zīmes, tev rādīs kurš no variantiem. Un tad pēc tā tusiņa, es sapratu, ka es izvēlējos nepareizu ceļu, un man viņš ir vienkārši jāaizmirst. Bet te viņš ierodas un es to tulkoju kā zīmi...bet nu tās ir galīgas muļķības. "Foršākais" ir tas, ka es no rīta viņu redzēju, un viņš ar mani nerunāja, tikai pasveicinājās jeļi jeļi... Vinš ar mani vinekārši nerunāja, tipa nepazīst. ZB mani tas viss. Jā, protams, es sestdien, viņiem liku iet prom, pēc tam viņi atnāca vēlreiz, un mēs viņus neielaidām. Bet nu sorry, tas bija seši no rīta, un turklāt, viņš nebija pelnījis lai es ar viņu vispār sarunātos.
lai nu kā man tagad ļoti sāp. Sāp pat tāpēc, ja viņš ir idiots un ar mani spelējas, sāp arī tad, ja viņš ir apvainojies,un sāp, neskaties uz to, ka viņš darusmīgi izskatījās, it kā visas brīvdienas dzēra un negulēja.........................................murgs tas viss ir, un nav man spēka par to domāt...es vienkarši nespēju to aptvert... tik ātri tas viss un tik drausmīgi nežēlīgi...............ka es neko nespēju ne saprast, ne pieņēmt...............