..
jautāja kāpēc es neesmu bijis savā ādā, kad pēdējoreizi tikāmies. smieklīgi, bet laikam man vienīgajam kaut kas dzīvē ir mainījies. ja Viņam liekas, ka viss ir kārtībā un tagad vienkārši būs tā kā agrāk, tad Viņš neaptver ko es vispār esmu mēģinājis Viņam pateikt.

vēl neesot izdomājis kā reaģēt vai kā tml. Viņš šodien pateica. reaģēt? ja kaut kādas jūtas nav dabiskas, tad nav jēgas tās sintizēt. es vairs necietīšu, vai nu jāpārrauj saites vai jādara kaut kas lietas labā.

pastāstīju, jo man šķita, ka tas ir jāizdara, mana uztvere no tā īsti nemainās, kaut cerēju, ka tā būs.
es nespēju vienkārši nosēdēt ar Viņu vienā telpā vairs normāli, kamēr Viņš zin kas ar mani notiek..

tas kas ar mani notiek attiecībā ar Viņu - tas ir kautkāds ārpuspasaules spēks... es to nespēju ciest. ar katru dienu es ienīstu savas jūtas arvien vairāk un vairāk. es ļoti gribētu uz Viņu skatīties kā uz parastu cilvēku, bet nespēju.

lai Viņš pamēģina iedomāties sevi, esam vienā telpā ar savu draudzeni, taču Viņš nedrīkst viņai tuvoties, jo viņa vēlas būt tikai draugi. ko es te murgoju - es nezinu, taču zinu to, ka man jāiet gulēt. izskatās, ka Viņu mana problēma nesatrauc, tad kāpēc man jāsatraucas par Viņa problēmām. es šodien nācu pie vēl vienas atklāsmes - es Viņam veltīju pārāk, pārāk daudz savu uzmanību. turpmāk darīšu pretējo, jo izskatās, ka tas nostrādā daudz labāk. varbūt tad parādīsies kāda interese manā problēmā, ja nē - tad neko :) vismaz abos gadījumos es jutīšos labi.