Viņdien es sajutu badu. Tas ielavījās manā ķermenī un pārņema katru nervu, katru asins vadu, katru šūnu. Tas sūcās iekšā manā ķermenī pa katru poru, pārvēršot mani netīri pēlēkā akmens ēnā, kas materializējusies bez virsmām pulsēja sajūtu niansēs, sniedzoties pāri jebkādām eņģeļu izjūtu robežām.

Es ilgi skatījos acīs gigantiskai vardei līdz viņa aizmirsusies tvēra pēc garām lidojošas porcelāna mušas. Piepeši es izrādījos iekšpus šīs vardes, ceļojot pa žokļu, sirds un kuņģa zvaigznājiem galvu reibinošā ātrumā. Būdama tikai gļotas, es metu ēnu uz veco koka pulksteni, tam emanējot veselu skaņu lauku pusdienlaikā.

Bads bija mitējies. Es atkal spoguļojos savā smaidā, sajūtām ceļojot caur asinsvadu pulksteņiem. Pusnakts. Kaut kur pazudis laiks. Bet ne jau par laiku ir runa.