Šī nav tava dzīve- man ausī iečukst Rafaels. Es krustojumā gaidu zaļo gaismu un, kad tā iedegas, šķērsoju ielu. Es eju tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Es vienkārši braucu metro. Tāda sajūta. Stacijas seko viena otrai, vagons līkumos bīstami sasveras, spiedz sliedes. Cilvēki stāv un klusē, un mirkšķina acis, un viņu skropstas lēni šūpojas. Viņi tā stāvētu arī tad, ja vilciens gāztos iekšā bezdibenī. Bez emocijām. Tāds iespaids rodas. Varbūt viņi domās spēlē sālsstabus. Varbūt arī es spēlēju. Varbūt manis nemaz nav. Varbūt neviena nemaz nav.