es drīz laikam sajukšu prātā :(
mamma sēž virtuvē un raud. es nezinu ko iesākt. vectēvam smadzeņu vēzis, bet mani tas... atstāj vienaldzīgu. ...man ar viņu nekad nav bijis nekāda kontakta. mēs vnk zinājām, ka otrs pastāv. aizvakar bijām uz slimnīcu. mamma apraudājās, jo viņš sāka raudāt. pašai arī acīs asaras, bet tikai tapēc, ka iedomājos kā viņš jūtas. aizgāju mierināt mammu, apkāvu...un sajutu to, ka kad īsti šādas mierināšanas mūsu starpā nav bijušas. arī ar mammu. visp īpaši tuvas attiecības nav. ...nemaz ij negribu. un tur ir viena no manām problēmām.
šodien salūza vecmamma. mierināju arī viņu. jutos stulbi.

"Ja tev liekas, ka visa pasaule ir pagriezusi pret tevi muguru, pārliecinies vai tā nav tava mugura, kas pagriesta pret pasauli"
...jā es pagriezu. te derētu viens citāts no Zoo stacijas bērniem kāpēc tā, bet nav pie rokas grāmata. nu citreiz.


es nepārdzīvošu viņa operāciju. viņas abas noteikti raudās. un es raudāšu par to ka viņām sāp nevis par to ka mans vectēvs var tā arī palikt uz operāciju galda, pārciest operāciju bet palikt "ķerts" vai arī izveseļoties... vēlu protams to pēdējo...