Beidzot man izdevās aizvilkties uz mežu un kārtīgi izstaigāties pa dubļiem!
Tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Galvai gan bija tāda apdullinoša sajūta - pārāk daudz skābekļa, ja tā var teikt. Un tad man ienāca prātā doma: "Kā justos cilvēks, kas visu mūžu dzīvo tik lielā pilsētā kā piemēram, Tokija un nekad dzīvē nav bijis mežā? Vai viņš vispār spētu izturēt tādu savaigā gaisa daudzumu? Varbūt zaudētu samaņu, atslēgtos?"
Mežs vairs neizskatās kā agrāk, cūkmeni cilvēku izskatā visu izcirtuši atstājot tikai dažus nožēlojama pasakta kokus, kas drīz vien tiks nogāzti vējā vai vētrās.
Vajadzētu nopirkt kādu mežu, kur neviens savu kāju ar zāģi nekad dzīvē nav spēris un saglabāt to neskartu.
Šādos brīžos man gribētos, lai katram ir sava planēta un tad katrs varētu darīt ko grib...manējā paliktu neskarta bet citi lai mēslo, ja viņiem tā tīk, lai cērt kokus, piesārņo jūras, okeānus un visas parējās cūcības uz ko vien nav slinkums!
Planētas mēris - STULBI, noželojami,pašalbuma meklējoši un riebeklīgi cilvēki.