nu ja, "svaigais" pilsētas gaiss nedaudz palīdz, parasti.

satiku bērnu dienu draudzenes. kā viņas mani toreiz apcēla! vispār apbrīnojami, ka tagad satiekot viņas, sejā parādās neviltots smaids, bet prātā neviltots prieks. ļaunu prātu turēt mūžīgi nevar un nemaz nav vajadzīgs.

pa ceļam dzirdēju roberta gobziņa dziesmu - otra puse.