lmr

20:28: sen atpakaļ redzēju paātrinātu video ar cūku sadalīšanās procesā un sapratu, ka gribu tikt kremēts. nesen noskatījos vēlreiz un sapratu, ka negribu tikt kremēts. skatījos arī video, kurā beigtu roni zem ūdens aprij visādi krāsaini tārpi, pie viņa miesas pumpējas un starus ieloka un atloka ūdens zvaigznes. vislabprātāk es aizietu nomirt mežā, atgultos sūnās un sadalītos. manas acis izknābtu putni, es piepūstos ar gāzi, mani palēnām apēstu baktērijas un kāpuri, mana āda kļūtu sudraboti brūna un izšķīstu, paliktu tikai kauli un ap mani kopīgi nomirusi veģetācija. skatos uz savām rokām un redzu tās tārpiem klātas, mainām krāsu un pamazām kļūstot par kauliem vien, un tas man liek justies dzīvam. agrāk domāju, cik forši būtu, ja manus pelnus izkaisītu kādā ūdenstilpnē, es kopā ar ūdeni celtos augšā un lītu pār zemi, bet galu galā es būtu tikai pelni. mežā es kļūtu par dzīvību un barību, un es mīlu dzīvību. atceros, ka ar lindu drēzdenē kā suvenīrus iepildījām elbas ūdeni blakus upei atrastās mazās alkohola pudelītēs, jo baumo, ka hitlera pelnus izkaisīja vienā no upes pietekām.
kopš cilvēkos vairs neredzu neglīto un skaisto, bet redzu cilvēkus veselus, cilvēkus ar slimībām, nemazgātus cilvēkus, man šķiet skaists arī tas, kas man agrāk riebās. prusaki, piemēram. viss mainījās video dēļ, kurā prusaks nomet savu veco ādu un izlien no tās pilnīgi balts un mīksts, un tad izpūš savus jaunos, bet vēl sačervelējušos prusaka spārniņus garus un skaistus. tas ir viens no skaistākajiem procesiem, ko esmu redzējis. es to rādu citiem, bet pārējie raustās pretīgumā. kādu laiku atpakaļ skatījos dabas filmu, kuras beigās uz ūdens virsmas izaug tāds kā kristāls, tas aug augšup, pēc brīža var saskatīt balti caurspīdīgas, mirdzošas kukaiņa ekstremitātes, tad tas ar kājiņām nodejo kristālisku deju, nostājas uz ūdens virsmas kā uz ledus un aizlido prom. tā bija oda šķilšanās. tik mazi lieli brīnumi.

man riebjas, ka fiziku un ķīmiju zinu tik slikti. fiziku mācīja kliedzoša tante, kura nekad neatbildēja uz jautājumiem, bet ķīmiju mācīja krieviete, kura nobela prēmiju uz tāfeles rakstīja ar ļ, bet metālus un nemetālus mācīja pierakstīt kā mē un nemē, jo viņa tos izrunāja ka mētālus un nemētālus.

joprojām riebjas drēbes. man ir pazuduši cimdi, mana šalle pārdzīvojusi pazušanu klubā un tās nopirkšanu vēlreiz zem kluba esošajās humpalās, uz tās ir vilnas kunkuļi, kas lien mutē, kad ziemā tajā elpoju. bet visas šalles tik dārgas, cimdi uz atlaidēm ir tikai miniatūrā izmērā, pat dārgāks xl uz pirkstiem slīd slikti. es tajos veikalos stāvu savā četrus gadus vecajā džemperī, kura izirums salāpīts skolā ar diegu no plānotāja vīles, biksēs ar ielāpu, zābakos, kurus nopirku izmēru par mazu, bet kuri izstaipījušies divus izmērus par lielu un der tikai ar vilnas zeķēm. vispār drēbju veikalos nejūtos labi, drausmīga gaisma, spoguļi un sauss, acīs kodošs gaiss, var redzēt katru matu uz apģērba, katru pumpu divreiz asāku. lai gan pēdējā laikā man pat pupas šķiet lieliskas. nevarēju aiziet gulēt, jo skatījos pumpu spaidīšanas video. cilvēki pat veido speciālus kanālus, kuros ir tikai dažāda veida pumpu spaidīšana. atceros brīdi, kad bērnībā man pateica, ka tas, ko iepriekš uzskatīju par vasaras raibumiem, patiesībā ir melnie punktiņi. tādi mazi, eļļaini vulkāni, augšpusē sakalst melni kā atdzisusi lava.

vakar nācu mājās no autoskolas. iepriekšējais skolotājs nozudis, viņam beidzies kaut kāds tur mācību termiņš, un tagad svētki starpā un nezina, kad atkal atjaunos, tādēļ mums pasniedz vīriņš milzīgā džemperī, kurš runā ļoti klusiņām, lai visi līstu uz pirmajiem soliem. tā arī čukstus pateica - ja kādam liekas, ka es klusi runāju, nāciet tuvāk. stundu beigās gan viņš runā tik skaļi, ka var dzirdēt arī pēdējos solos. ir labāk, kā ar pirmo, šis mazāk joko un vairāk stāsta noderīgas lietas. bet jā - nācu, un priekšā milzīgs dzeltens mēness, aukstums beidzot saldē nāsis, zvaigznes spīd, viss ir vaļā. koki virpuļo debesīs, ielu gaismā tie spīd kā zelta vadi, es elpoju garaiņus un tā priecājos. neviens nevar izdomāt neko ģeniālāku par to, kas ir, jo tas, kas ir, jau ir prātam neaptverams.