Nu jā. Es nekad nebiju domājusi, ka es arī kaut ko tādu no sevis varu dabūt laukā!
Tā kā man ir paniskas bailes no publiskām uzstāšanām, tad es parasti nekādu fun no tā negūstu, bet šoreiz - Šekspīrs!!!!
Es savu Šekspīra sonetu palēnām visas nedēļas gaitā aiz fun mācījos, cenots to sasaistīt ar savām emocijām, lai tā nebūtu tikai plika "plēšu virināšana".
No rīta pirms lielās skaitīšanas mūsu mīļais Rūdītis mūs visu tā sastresināja, ka visa klase bija vnk naturāli noraustījusies.
Kultūras vēstures mums divas, pirmajā nepaspēju norunāt. Visu to stundu naturāli nespēju koncentrēties...noskanēja zvans, devos laukā starpbrīdī un naturāli sevi "atsitu". Vairākas reizes noskaitīju sev un dažiem klasesbiedriem. "Es viņu zinu no sākuma līdz beigām. Par ko jāstreso" bišķi piekāvu skolas sienas un tad jau bija jādodas atpakaļ uz klasi. Palūdzu skolotājai vai varu runāt kā pirmā. Sarunāju.
Noskaitīju. Desmit! Sēdies vecā desmit! YEEEEE!!!
Kā nogāzties ar krēslu!