divi sapņi
01.11.09.

Divi sapņi.

Sapnī es biju nonācis ienaidnieku gūstā.Ienaidnieks bija it kā musulmaņi,kuri izrēķinās ar visiem gūstekņiem.
Es atrados telpā kopā ar citiem gūstekņiem,kurus aizveda,lai ar tiem izrēķinātos,bet mani neviens nepaņēma.Es nonācu vientuļā vietā,kur bija siena zārds un es tur paslēpos.Ienaidnieks zināja,kur es atrodos,bet nez kādēļ mani neapcietināja.Garām gāja kāds vīrs,kurš sacīja,ka man šeit ir jānogaida,kamēr mūsu armija uzvarēs ienaidnieku un iekaros teritoriju,kurā atrodamies.

Sapnī es biju joprojām invalīds,atrados vecajā Saldus MRS teritorijā un pirmo reizi mēģināju braukt ar mašīnu uz Pampāļu pusi.Kaut kur Sātiņu teritorijā ceļu bija nosprostojis kāds vīrs,kurš tieši uz ceļa zāģēja un skaldīja savu malku.Izbraukt cauri nebija nekādi iespējams.Sapratu,ka visu šo gadu garumā,kamēr slimoju,šis ceļš tika labots un remontēts.
Tālumā aiz šī krāvuma es redzēju ideālu,taisnu ceļu,kurš turpinājās un izlikās,ka tas nebeidzas.Es mēģināju iet ar kājām cauri šim malkas krāvumam un ieraudzīju savu mirušo vecmāmiņu uz invalīda ratiem,kura mani sveicināja,bet es zināju,ka tas ir dēmons un es nedrīkstu viņu sveicināt.Vecmāmiņa sēdēja tādā kā netīrā cūku kūts vircas peļķē ceļa malā.Es devos tālāk.
Sapņa beigas.

Skaidrojums.

Es nemiršu,bet dzīvošu un man priekšā ir tāls ceļš,bet tagad ir jānogaida,kamēr ceļš tiks atbrīvots.Man jānogaida,kamēr ceļu atbrīvos un to darīs citi un nevis es.Iestāsies labvēlīgi apstākļi un varēšu turpināt sau ceļu.