kopš pēdējā tripa kājas čupā. ceru, ka nav kaut kāds reimatisms vai hvz. aizvilkties līdz veikalam ir ciešanas, bet nev citu kāju un ūdeni, ēdienu, cigas vajag.

turpceļā vēl par to fanoju - re, pagājušonedēļu ir dzīvots, pat līdz Iļģuciemam Bergs bija aizceļojis, bet tagad vairs nevar pa Šmerli staigāt, nu labi, pofig par Šmerli - noriebās, un visp. tur kkādi melnie kko dedzina un (neatceros - tur vai citur) bet dzirdēju dažus agonijas kliedzienus, it kā kādu ātri sarautu gabalos. varētu staigāt pa Biķernieku mežu, pa rajonu, bļa, ap māju, bet kājas liek tusēt dzīvoklī ar sātaniskajiem simboliem.

nu tad es arī tā daru - dzeru daudz tēju un daudz kodēju kalkulatoru, un neguļu, un man patīk, man patīk rakstīt to figņu, pazust jaunās kalkulatora problēmās, nedomāt par vampīriem, vilkačiem, burvjiem, un pats trakākais - normāliem cilvēkiem un viņu sejām. patīk visu dienu nedomāt, plūst un pīt savus pinekļus, radot kaut ko, iespējams, tikai man skaistu, bet man pofig par citiem, es to skaistumu daru sev un man tas ir labi.

un man šajā pārējā, vispārējā pasaules sviestā ir labi. tas ir cits skaistums, tāds biedējošs, maģisks, bet man tajā esot, kļūst arvien interesantāk būt.