Paklausoties Kītu Džaretu, es pirmo reizi mūžā ieraudzīju klavieres kā ar saprātu un gribu apveltītu būtni, pie kuras piesēžas šis ļoti īpašais pianists un rada tādu mūziku, kas liek domāt - tieši tā klavierēm gribētos skanēt, tieši to tām gribētos pateikt, un Džarets drīzāk ir instruments klavieru rokās, nevis otrādi. Vai abpusēji? Man patīk Lorda teiktais, ka Džaretam ar klavierēm ir sekss, un orgasmu gūst abi.
Improvizācija