Protams, protams, esmu saslimusi. Šī iemesla dēļ niķojos un ik pa laikam pasūkāju termometru. Esmu atstāta viena mājās, gribas draudzīgu komunikāciju, jūtos n ī g r a. Kaut kā atcerējos, ka iepriekš man pavisam nepatika palikt vienai, kad biju kaut nelielā savārguma stadijā, bet šodien es nebiju knīpstanga un ļāvu otram doties. Droši vien nostrādāja momentāli pašaizliedzīgā vēlme palikt mājās pie manis un es varēju un Vēlējos, kas nav mazvarīgi, būt Augstsirdīga un Saprotoša. Hmmm, es tāda neesmu, nākās secināt. Man vakara stress uznācis.
Pirmdien es došos pie psihiatra. Tas tik būs notikums Nr. 1 pirmdienā. Go' vārds, gribas smaidīt.
Šodien draugu portālā apskatīju kādas savas paziņas kāzu bildes. Viņa ir kristiete kristiete. Es, godīgi sakot, nebiju domājusi, ka viņa jelkad aprecēsies, un ne tādēļ, ka viņa būtu neglīta vai pelēka (tāda viņa nav), bet viņai ir/bija ļoti spēcīga misijas-kalpošanas apziņa. Gribējās nokomentēt viņai albūmu ar frāzi: "velns un elle, Tev tas izdevās, mazulīt!" , bet es laikus attapos, tas būtu pārāk uzkrītoši. Klusēšana tomēr ir Zelta vērtē, idritvairazīt.
Lai nu kā, skatījos, atzīšos, kritiski, viņas kāzu bildes un sajutu, ka īstenībā, tā dziļi sevī ielūkojoties, varu teikt, ka neatteiktos no precēšanās. Lūk, sagribējās aprecēties.
Kur ir kāds precinieks? Dodiet ziņu. Es, starp zāļu flakoniem, ar pēc-kaklā-pūšamajiem-mentolīgajiem preperātiem smaržojošas elpas, varētu precēt kādu veselīgu sugas pārstāvi. Bet veselīgu. Noteikti veselīgu. Līdzvaram. Tagad iešu ēst proletārisku desu un pīpēt (pēdējo gan saudzīgi, lai kaklu netraumētu), tad dzeršu miega zāles un sutināšos līdz rīta gaismai.
Man liekas, mans kaimiņš ies uz Sensacionālo Baltmi. Ak, kāds man ir kaimiņš! Tāds jaunulis ap 20, kas savu māti saukā par stulbo muteri, tā vismaz liekas. Viņam piemīt interesanti saraustītas, satraukuma pilnas kustības un nenoturīgas vēlmes. Viņš ir tāds... fragmentārs.
Vēl mums mājās mīt Lieli zirnekļi. Viens jau ir miris, tieši virs aizkaru stangas. Makans radījums bija, naktī varēja dzirdēt, ja gadījās būt nomodā, kā tas pārvietojās pa griestiem. Tiešām. Es nevaru teikt, ka man tā pietrūkst. Es domāju, kas tas nobeidzās no šoka. Vienu vakaru, kad biju viena, izdomāju to izvākt no mājas. Tas radījums atradās uz aizkariem pie gultas, un es uzvilku dzeltenos gumijas cimdus, kārtīgi apģērbos, ietinos lācīšjakā, uzvilku mēteli, uzliku kapuci, un centos to iemakarēt maisiņā. Tas sakustējās, es aizmuku, zirneklis uzlīda līdz aizkaru stangai un, visticamāk, no smieklu izraisīta šoka, nobeidzās. Tagad vannasistabā ir iemitinājies tā radījuma lielais brālis. Man liekas, ka brīžos, kad man notiek komunikācija uz Baltā troņa, un tas izlien no savas alas (šodien atradu kura tā ir, pie trubas ir caurums, tur tas mīt), tātad, un tas izlien no savas alas, es droši varu atspiesties pret vienu no tā kājām. Tik milzīgs tas radījums ir. Bet, bez pārspīlējumiem, tā vēders ir nepilna sērkociņa garumā. Te zirnekļiem patīk, te tiek aug un te tie veido sev māju.

Viss, došos tagad darīt visu iepriekš noteikto, un pie reizes apraudzīšu kā jūtas tualetes trubcauruma iemītnieks.