Kāda vēl jūra, ha ha. Pēc tam, kad biju pateikusi, cikos vilciens un cikos man jāceļas, un tētis mani histērijā bezmaz vai jau modināja, es piecēlos, aizgāju līdz viņu istabai un paziņoju, ka nekur nebraukšu, jo gribu gulēt. Pagriezos un.. jā, aizgāju atpakaļ gulēt. Laikam iedarbojās. :D Bet tagad 4 stundas vēlāk es tiešām jūtos daudz svaigāka. Tikai žoklis no vienas puses sāp tā, ka pat pakustināt lāgā bez sāpēm nevar. O_o
Līdz bibliotēkai gan būs jāaiziet. Jāievērtē tā grāmata, ko viņš ieteica, da i vispār mājās īsti darīt nav ko. Labi, šodien mācīšos neverbālo komunikāciju, a pēc tam ko? Un jāpaņem kaut kas mazgabarītu pie viena. Nu lai vilcienā var lasīt.

Čuk čuk, dienas kustas uz priekšu.