bezmērķe es
vakar mīļotais jautāja, kur es sevi redzu pēc 3 gadiem, bet es redzēju tikai tukšumu.. man nav ne jausmas, kur būšu, ko darīšu pēc tiem gadiem..
nez, tas slikti vai labi- iznāk, ka man nav mērķu, tāpat iznāk, ka dzīvoju šodienai, nevis nezināmiem nākotnes plāniem.

vienīgais, ko varēju atbildēt- ceru, ka nebūšu apbērnojusies no galvas līdz kājām :)

vēl mēs runājām par laimi, bet arī to es nemācēju nodefinēt, nu nezinu es īsti, kas ir laime un vispār dzīvot laimīgi nav iespējams, jo nepārtraukti laimīgs var būt tikai atpalikušias- man tā liekas.. man kkā šķiet, ka ir jādzīvo un viss! kkad Tu esi priecīgs, kkad ir "rudens depresija", kkad ir vnk nekā, bet dzīves jēgas nav.
jādzīvo un punkts.