Ja man ir jāizvēlas starp Cibu un spilvenu, kurš pēc tam būtu palicis slapjš, es izvēlos Cibu.
Ar nieka 15 minūtēm pie viņa pietika. Sajūta tāda, ka nekad mūžā vēl nebūtu tik ļoti negribējusi uz mājām. T.i., nevis uz mājām, bet atpakaļ pie vecākiem. Pēdējā laikā te dzīvot kļūst arvien trakāk. Man wnk .. tik fakin smagi. Nezinu, kāpēc, bet knapi varu to izturēt. Ja Latvijā ar noziedzības līmeni un dabu būtu tā kā Islandē, ietu prom garās pastaigās. Bet te man prāts kaut kā nevelk uz klaiņošanu apkārt. Tiesību arī nav. Gribas prom no cilvēkiem. Nē, ne visiem, bet pamatā tiem, kas šobrīd atrodas mana dzīvokļa virtuvē. Un gribas pie tiem, ar ko kopā jūtos labi. Kā mājās. Garīgajās, laikam.