Šodien paciemojos Valsts Ieņēmumu dienestā. Negribu būt banāla un pieminēt Kafku, bet kā gan lai to nedara, ja uz viņu atstātais birokrātijas iespaids izrādījies tik precīzs. Darbinieces - tikai sievietes, veidlapu D, D1, D666 un visu pārējo sviestaino papīru pavēlnieces, kas atnācēju uzlūko kā negribētu un nicinātu iebrucēju savā noslēgtajā birokrātijas mikrokosmā. Pirmo reizi savā naivajā mūžā man uzmācās aizdomas, ka printeru rūkšana un zīmoglakas aroms laika gaitā izsūc cilvēkam dvēseli un padara viņu par neiecietīgu dzīvnieku, tajā pašā laikā nevar izslēgt iespēju, ka VID darbinieces ir tās, kas atradušas patiesību par sevi un pasaules uzbūvi, kamēr visi ārpus šīs virtuālās realitātes tik tiešām ir tukšgalvīgas aitas..
Labi, daudz svarīgāks biogrāfisks fakts par šo visu ir mans augstais asinsspiediens, kas mīļā miera labad liek atteikties no kafijas trieciendevām un cigaretēm, tā vietā dzert Labo Zaļo Tēju un grauzt nagus, un vispār padara dzīvi skumju un pliekanu. Pensionāru modīgākā kaite komplektā ar ārā plaukstošo pirmo septembri un sociuma iztrūkumu liek sajusties vecai manos cienījamos divdesmit divos gados.