brīdis, kad nepatiesība kļūst par patiesību un par nepatisību ...
Viņš pieņemsim, ka A bij izvarotājs, kas pēc izvarošanas savu upuri nogalināja. Šķietami no sākuma mēs bijām gluži, kā draugi, viņš stāstija par bijušajām uperēm, man pat nelikās, ka ko viņš darija, bij kas drausmīgs, lai gan īstenībā es nemaz neaizdomājos, par to!Mūsu draudzība bija patiesi savāda, līdz brīdim, kad uzradās K.
Pienāca brīdis, kad izlēmu pārtraukt kontaktus ar A., es viņam šķitu savādi skaista un viņš vēlējās, mani par savu puri, bet es jau biju aizgājusi uz neatgriešanos, tiesa viņš to vēl neapjauta - viņa tā vakara upuris bija Sintija, bet viņš to nenogalināja, kaut kas ar manis aiziešanu viņā bij mainijies, viņš vēlējās man atriebt, par to vien, ka esmu viņu pametusi. Man zvanija Eva, viņa teica, lai uzmanos[cik dīvaini jau otrais cilvēks par kuru viņa man tā paziņo] Vakaros es pārbaudu aizslēgtās durvis un aizvērtos logus, jo zinu, ka kādu brīdi viņš nāks!
Bet tad, tas viss izzuda, pagāja laiks un ko tik skaistu nekad nebiju redzējusi, izdzīvojusi, es redzēju sevi no augšas, likās, ka lidinos virs sevis, šīs mazās, trauslās, visskaistākās dzīvībiņas, un K pieņēma dzemdības, kuras bija negaidīti sākušās, mājās. Es raudāju, bet ne aiz sāpēm, bet redzot K. ar mūsu bērniņu rokās, piedzima 3 bērniņi...
K. rokās bij tik trauslas, mazas, debešķīgas dzīvībiņas. Viņš bija pats, pats, es nespēju rast vārdus, ko viņam veltīt. Sēžot viņa skavās, sakot :tu esi skaists,bet iekšēji vēl skaistāks, tavi vārdi ir skaisti, un glāstot viņa matus. Viņš apskāva mani un tā nu mēs palikām, A tā arī nekad neparādijās, lai gan nekad nespēju neizjust ne mazākas bailes, par brīdi, kad viņš iespējami atgrieztos...