Vai kur tas laiks....
Jūtos mazliet glupi....
Neesmu pieradusi būt atkarīga no kāda, un tagad tā stulbā sajūta, ka kāds tiek pa daudz izmantots un liekās ka cilvēkiem ir gana pašiem daudz savu
lietu, un vēl manas problēmas uz kakla....
tak tā padomājot, kad palīdzu citiem, tad gan tādas domas nenāk prātā.... Tad tas liekās normāli kādam palīdzēt....
Vienalga gribu ātrāk atkal redzēt ar savām acīm kā nākās un darīt vismaz elementārās lietas, kā piemēram braukt ar mašīnu, pašai....
Būs labi, es to zinu:))))
Bet patiesībā tas ir tikai normāli, ka cilvēks cilvēkam palīdz brīžos kad ir grūti... Ko tad mēs darītu, ja mums nebūtu draugu?
Bet ir:) Un daudz:) Un vienmēr blakus:)))))
Lai Jums arī tā būtu:)))
Tagad iešu gulēt, smaga diena bija:)
Saldus sapņus visiem:)))