Es uzvelku Viņas augstpapēžu kurpes, Viņas vieglo auduma mēteli, glīti iekrokotu uz muguras. Kad eju, tas vējā plandās ap manu augumu. Es nopērku cigaretes un apsēžos uz lieveņa. Es smēķēju un birdinu pelnus Viņas stikla pelnutraukā, mirdzoši tīrā, reti lietotā, varbūt vispār nemaz. Man priekšā ir izpleties klusums. Kā jūra, kā okeāns. Tas vienaldzīgi skalojas ap manām kājām. Darbadienas rīts. Auksts un neiemīlams. Es esmu tik sveša. Viena. Kā kails koks ziemā, putenī. Mani satur tikai mūžvecas dzīslas, raupjas, apskretušas, bet brīnumaini ietiepīgas. Es atkal domāju par vēzi. Nē, drīzāk es miršu no skumjām. Vai tukšuma. Es neatceros, kad pēdējoreiz redzēju Rafaelu. Es nevaru atsaukt atmiņā, kā tas bija.