es neraudu. man vienkārši asaro acis. jau otro vakaru pēc kārtas. black lines time?
es pazīstu tik daudzus cilvēkus, kas visticamāk jūt to pašu ko es un cieš tāpat - ja tā, tad pasaule ir bezgala nelaimīga.
arī viņi klusē. bet varbūt, ka tā ir labāk - galu galā viņi redz citus, kas ir lamīgāki un tas viņiem dod vismaz nelielu mierinājumu vai laimes sajūtu.
varbūt.
nezinu, nezkapēc nevienam no šiem daudzajiem nav draosmes atzīties, arī pašlepnums???
viņi taču paši sev bojā dzīvi?
bet varbūt ka viņi tāpat kā es nolēmuši klusēt, dom'jot ka tā būs labāk, bet nav!
es tosaprotu, bet vēl lielākas bailes kā no šīm ciešanām man ie no atzīšanās, no atraidījuma, no kārtējiem meliem un dažādām varbūtībām
teoriju saprotu, bet nespēju pielietot praksē.