Atceros, sovjetu laikos un mežonīgā kapitālisma pirmsākumos, Vēpils pludmalē, apmēram starp to vietu, kur tagad zilo karogs un aquaparks, kāpās bija kafejnīca. Man šķiet, ka man tur palaimējās būt iekšā, kad tā vēl strādāja. Varbūt to es tagad savā fantāzijā esmu izdomājis, bet tēls atmiņā iraid. Komunisma idejai sapūstot un kapitālismam uzaustot, tā iestāde laikam ie-путын-ājās kāpās. Laika zobs un palaidņu akmeņi to sagrauza. Atnāca Aivars un labiekārtoja visu, un tapa vieta - promenāde (ar laternām un soliņiem), kur studiju gados es mēdzu vazāties gan romantiskās pastaigās, gan mīlestības sagrauztās gaitās. Gadījās tur slāt garām arī ar gandrīz sasaldētu kāju, kad ziemā aiz aizkautas mīlestības gāju staigāt gar jūru un izkāpu cauri ledum līdz celim ūdenī