nezinu, cik prātīgs esmu, bet domāju tā vienkāršoti, ja reiz izšķiros ar kādu, tad tā ir lemts, ja satieku kādu, tad tā ir lemts, lūk, bija man kādreiz draudziņš, ja nemaldos, tad 4 gadus, bet pēc tam salūza, un jocīgākais, ka es nepārdzīvoju pārāk, jo tajā laikā man bija kāds dvēseles brālis, kas palīdzēja, viņš teica tā, ka it visam vajag ļauties, arī melnajam, ka nevajag pretoties, un mirklī, kad pārstāšu pretoties, tad dēmoni pārvērtīsies sargeņģeļos, manuprāt, zelta vārdi, jā, reizumis redzu veco draudziņu sapnī, taču ne reizi nesmu vēlējies, lai atkal varētu kopā būt, neskatoties uz to, ka komforts bija nodrošināts, un mani patiesi mīlēja, bet es domāju, ka vienmēr jāiet uz priekšu, nemēģinot iekāpt upē, kas aizplūdusi, nē, esmu domājis, kā būtu, ja būtu, bet tie tādi spriedelējumi, cilvēki ir doti tikai uz noteiktu laiku, un to labi saprotu, ka ne jau es esmu noteicējs par laiku, un zinu arī to, ja kāds no manas dzīves aiziet, tad atnāks cits, tāpēc arī nepārdzīvoju par to, ka kādam, kas patīk man, es nepatīku, jo arī tā tam, tātad, ir jābūt