Maajas.... man ir savas maajas...
maajas, kuras pirms paaris meeneshiem bija manas, vairs nav manas... nav... sveshas...

sajutos kaa cieminjsh, kuram kuru katru briidi buus jaaaiziet... cieminjsh, kursh sheit ir iisu briidi... sajutu, ka sheit ir bijushi citi cilveeki... citi, kurus man laikam ir gruuti pienjemt... citi, kuri tev ir draugi... citi, kuri tur nekad nebuutu bijushi, ja nebuutu sho 2 meeneshu...

zinu, ka vienmeer starp mums buus, kas liidz galam neizrunaats, kas liidz galam nepateikts... zinu, ka es vienmeer nodrebeeshu, pieminot kaadu vaardu... zinu, ka tu meegjinaasi manaa klaatbuutnee nepiemineet dazhus cilveekus, meegjinaasi mani _saudzeet_... zinu, ka shii _saudzeeshana_ neko nedos... zinu, ka taapat tu sazvaniisies un tiksies ar shiem cilveekiem... zinu, ka tas taapat buus saapiigi... zinu... es to sajutu, esot pie tevis...

varbuut tu juuties liidziigi... pilniigi iespeejams... mums katram ir sava dziive, savi draugi, savas pasaules... briizhiem paarnjem bailes, vai shiis pasaules nav paaraak atshkjiriigas...

tik satiekot tavu acu skatienu, ieskatoties dzilji dzilji tavaas tumshajaas aciis un sajuutot savaa plaukstaa taveejo, es ieguvu mieru... tad apkaarteejaa pasaule pazuda... pazuda viss smagais, gruutais, visa neticiiba, nespeeks... tas viss pazuda...

tikai ieskatoties aciis un sajuutot tavu roku saveejaa... tikai tad....