par mums grāmatās neraksta
vai Tu maz spēj iedomāties, ka mīlēt var tik spēcīgi, ka sāp?! tas ir iespējams. man tas ir izdevies- iemīlēties, mīlēt tik patiesi, spēc.īgi un nepārprotami, ka sāp. ka sāp ikviens mirklis, kuru nevari pavadīt ar mīļoto cilvēku. ka sāp ikviens mikrlis greizsirdības, kura tiek izjusta pret tiem, kuri šajos kopā neesamības mirkļos ir kopā ar Tavu mīļoto cilvēku. ka sāp ikviens vārds un balss intonācija, kuru Tu nedzirdi un nejūti, atduramies pret Tavu kaklu, kad Tevis nav līdzās. ka sāp ikviena tukšuma minūte un stunda, kurā līdzās nav Tava mīļotā cilvēka, kurš silda ar savu esamību, ar savu maigumu un rūpēm, ar savu skatienu un smaidu.
miera sajūa ir vienīģi mirkļos, kad esat viens otram līdzās.
un pietrūkst skūpstu, kuros Tev ļauj grimt mīļotais cilvēks.
ilgas, šīs nebeidzamās ilgas..
šis ir stāst, kuram nevēlamies vēl redzēt galu mēs abi.
kaut šim stāstam nemaz nebūtu gala!
turoties ar visām iespējamajām saķeršanas drumslām, apķerot gan miesu, gan garu ar visām savām šūnām, atstājot mazu lodziņu, caur kuru elpot svaigu un nepiespiestu gaisu, esmu Tava mugursoma. es neturu Tevi, Tu ikvienā mirklī vari aiziet, aiziet uz neatgriešanos, bet, ja Tu ej, tad neatskaties. salauz mani un nenoskaties manā pagrimšanā sevī.
vēl aizvien baidos pazaudēt savu mīļoto, jo viņš ir vissvarīgākais, visdārgākais un vienīgais, par kuru izjūtu tik patiesi spēcīgas un pamatotas rūpes, raizes, jūtu katru viņa ieelpu un izelpu, katru sirds klaudzienu es sadzirdu kilometriem tālu prom no viņa miesas. jūtu, kad tā uztraucas un kad tā ir skumja. tā ir kā atgriezeniskā saite, spoguļa efekts.

gribu darīt laimīgu to, kurš dara laimīģu mani.
un esmu laimīģa kaut tā fakta dēļ vien, ka man ir tā laime bū mīlētai un mīlēt tik lielisku cilvēku, kāds ir mans mīļotais. pasaulē nav daudz tādu, kas spētu ar vienu skatienu mani iznīčināt, salauzt un sāpināt tik spēcīgi, ka noteiktajā mirkli sevī mirstu, un likt man pacelties pāris centimetrus virs zemes tās labsajūas dēļ, kuru manī viņš rada, rast laimes un māju sajūtu viņa apskāvienā, nevēloties vairs maz zināt, kā tas ir, kad viņa rokas atraujas no manis.
rītā pamosties līdzās tam, ko naktī Tavi sapņi sargājuši un lolojuši, jūtot, ka viņš ir daļa Tevis, viena no svarīgākajām Tavas dzīves sastāvdaļām. tā ir mīlestība, jā. tā ir mana pirmā, īštā, spēcīgā, nenovērtējamā mīlestība, kura , lai arī kas notiktu, saglabāsies manī mūžīgi- arī pēc manas nāves tā vēl pastāvēs, jo manas fantāzijas, laime, prieks, maigums un kaislība saglabājas gaisā, kuru aiznes vējš prom-ceļā no viņa. nav nepieciešami vārdi, lai apstiprinātu to, cik laimīgu mani dara kāds, kuram tik daudz ir sāpējis, gluži vai tik pat daudz, cik man. mēs esam kā skabarga pakaļā viens otram, tik līzīgi, bet tomēr tik fenomenāli atšķirīgi- tas laikam, lai mums nebūtu garlaicīgi, esot otram.
kopā mēs pilnveidojam otru. daram otru skaistāku, krāšņāku un dzīvāku.

kā sitas sirds Tevis dēļ.. kā mainās dzīves skatījums Tevis dēļ.. kā dzimst cerības un nostiprinās ticība Tevis dēļ..

būvējam pamatus, mazliet nepilnīgus brīžiem, taču tie ir otrreiz apstrādāti ar sapratni un asarām, sāpēm un mīlestību, tā nostiprinot pamatus, kuri minemāli būvējas augstāki. minemāli, nesteidzīgi, spēcīgi un cieši, tāpēc, ka mums vēl ir daudz laika nepadoties un nepieļaut kļūdas, kuras, iespējams, nožēlotu visu atlikušo dzīvi, pirms piemiršanas.

Tu aizmirstu mani/ piemirstu mani daudz ātrāk nekā es Tevi, jo neesmu Tev pirmā.

Tu esi pirmais, mans pirmais un vienīgais, kurš darījis mani laimīgu, kurš licis just to drošības sajūtu, jo Tu mīli mani tā, kā es vēlos, lai mani mīl. Jā, man šķiet, ka sajutu to trakumu, tieši sāpju dēļ, kas Tevī mājo, Tu .ļāvi man just to trakumu.
es vēlējos lai mani apmātīgi mīl, kaislīgi un ar trakumu pilni, tā, ka esmu kādam pasaule.
un lai Tu esi mana pasaule, mans prieks un manas skumjas, mans liktenis un mana pagātne.

rītā mostoties .. jau ar pirmajiem sirds pukstiem, ko rītā sajūtu savā pakrūtē, jūtu, ka tā ir pildīta Tevis un miera.. nemiera, ja neesi līdzās, bažām, ja neesi līdzās. Tu liec man dzīvot! un just savu sirdi, kura nu vairs nav pilna vienaldzības un atriebības kāres. pat varētu teikt, ka manī vairs nemājo neviena no šīm lietām, kuras man reiz bija tik svarīgas, kuras mani virzīja dzīvē uz priekšu, atkal un atkal tiecoties pēc neatkarības, egoisma un vienaldzības augstumiem, kas likās man tik svarīgi, lai es spētu sasniegt to visu, kas man bija nepieciešams, uzskatot, ka tas viss darīs mani neiedomājami spēcīgu, bet nevienu reizi vēl nebiju jutusi tādu spēku sevī, kuru radi manī Tu. un vairījos no mīlestības visu šo laiku vienīgi tāpēc, ka tas mani darītu vāju, viegli ievainojamu. jā, es esmu viegli ievainojama, bet ne vāja.

laikam jau tam tā vajadzēja notikt- glabājot savu sirdi kādam, ar kuru pēcāk pildīt to pilnīgi, patiesi, bez atliekām/ pārpalikumiem no citiem, bez brūcēm un defektiem, buktēm un melnajiem caurumiem, pa kuriem Tu spētu izslīdēt no sirds. bet Tu pildi un iedragā pats, izveido formu un iemālē savas krāsas spektras, radi sajūtas un vērtības, Tu iekrāso un pārveido manu pasauli.

Tu, mīļotais, esi kretīnu, vienaldzīgu akmeni pārvērtis par dzīvu..
.............................................................................(aizdomājos un līdz ar to nespēju vairs turpināt, jo noslīēju no domu takas)

Tu esi man vajadzīgs.
Esi mans.
Mīli un rūpējies par mani.

Esmu Tev vajadzīga.
Esmu Tava.
Mīlu un rūpējos par Tevi.