![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Es nevaru būt īstena latviete, nevienā galā nevaru būt - man nekrofīlijas nepietiek, man riebjas kapiņi, un visas tās ņemšanās ar grābeklīšiem. Varbūt tāpēc, ka man vispār nepatīk zeme - tādā nozīmē kā augsne, es nejūtu nekādu dārzkopja prieku, pat ne istabaugu lielākā puķpodā pārstādīdama. Varbūt bērnības trauma, jo mani vecāmamma mani allažiņ ņēma līdzi uz kapiņiem, kas mani dikti garlaikoja - vienīgais labais tur bija iespēja iet ar burciņām uz pumpi pēc ūdens, par spīti tam, ka bija jābūt prātīgai un nedrīkstēja nolieties, nedz arī apmaldīties. Tagad kapiņi man galvenokārt saistās ar vainas apziņu, jo es tos pārāk reti apmeklēju, un man ir tāds kā kauns savu mirušo tuvinieku priekšā. Tomēr ir ieaudzināts, ka pienākums pret dzimtu vai draudzību prasītu vairākas reizes gadā aiziet un ar grābeklīti paskrāpēt smilšu kopiņu, nu, un tur puķītes burciņā ielikt un domīgi pablenzt. Pēdējā fāze ir tā visgrūtākā un rada manī vislielāko neērtības sajūtu, jo, pie tās smilšu dobītes stāvēdama, es nekad, goda vārds, nekad neesmu jutusi kādu sentimentālu atmiņu uzviļņojumu, kas, iespējams, visu kapiņu mīļotāju acīs mani padara par nejūtīgu, bezsirdīgu radījumu, un es varu tikai taisnoties un stāstīt, ka citos apstākļos, ārpus tiem priežu puduriem, prom no grābekļiem un pumpjiem, es gana bieži atceros visus, ko esmu mīlējusi, un savu reizi pasēroju un atmiņās pagremdējos, un tā... Nu, un viss šis monologs ir izlauzies vienādiņ tāpēc, ka biju iegājusi kioskā un no plaukta man blenza pretim kapiņžurnāls, pilnīgi vai pēc trūdiem un nenogrābstītām priežu skujām smirdēdams, un kā es sapratu, tas taisās tagad iznākt regulāri, jo mēs visi, īstenie latvieši, esam viena neganta kapiņmīļotāju tautiņa. Un es no tā atkal dikti sašļuku un sajutos tāda neriktīga. Un tad man atmiņā atausa anekdote, ko reiz biju dzirdējusi, bet kuras baisais patiesums vēl toreiz nebija mani traumējis - ziniet, vīrietim Latvijā esot jāprecas trīsreiz mūžā: jaunībā ar krievieti, lai kārtīgi pamīlētos, brieduma gados - ar ebrejieti, lai bizness plauktu un zeltu, bet pensijā aizgājušam - ar latvieti, lai ir kas kapiņu smuki sakopj. Tā ka ņemiet nu vērā, mīļie, bet ar mani, lūdzu, nerēķinieties!
Dzejniece, goda vārds!
http://woman.delfi.lv/relationships/psi
nez, kas ir strausins? viena no teemaam - kaa uztaisit STRAUSİNJU.
Man ir viena draudzene, kas tad, kad pastaastu, ka sapnii redzeeju mammu, man dod padomu - tas taapeec, ka tu sen pie vinjas kapos nesi bijusi, aizej, un vinja kaadu laiku nenaaks.
Pirmkaart, nekad neesmu uzskatiijusi un neuzskatiishu, ka mana mamma ir KAPOS, otrkaart, mani padara saldseeriigu tas, ka vinja atnaak pie manis miegaa, un galiigi nav sajuuta, ka tagad kautkas jaaizdara, lai kaadu laiku nenaak.
Pilniigi sajuuta, ka latvieshiem vairaak patiik miileet cilveekus, kad tie mirushi..un demonstratiivi.
Kaut gan ej nu sazini - varbūt uz mirstamo brīdi man būs draugos-rados savācies kapu maniaku pulciņš, kas sajūsmā degošām acīm nevarēs vien nociesties manu ķermeni aprakt, lai varētu izpausties visās savās dārzkopiskajās, tēlnieciskajās utt.fantāzijās.:)