Ņemot vērā, ka bērnam attiecīgā attīstības stadijā rakstūrīga kompleksā domāšana, ka vārdi viņam ir līdzeklis konkrētu kompleksu apzīmēšanai, ka galvenā viņa izveidotā vispārinājumu un saikņu forma ir pseidojēdzieni, kļūst skaidrs, ka loģiski nenovēršams tādas kompleksās domāšanas rezultāts ir participācija, t.i., šajā domāšanā jāveidojas tādām saiknēm un attiecībām starp lietām, kuras šķiet neiespējamas, domājot jēdzienos.