Stāsti
Lasu par naratīviem un nevaru vien nopriecāties, cik gan ļoti mums patīk stāstīt stāstus, kam īstanībā ir diezgan pastarpināta saite ar mūsu reālo pasauli. Mēs taču katru dienu runājam par sevi (arī domās) un nezin kāpēc iedomājamies, ka ruājam par kādu patiesību, tāpat mēs tik bieži klausamies stāstus par citiem, kuri patiesībā neko nenozīmē, stāsti mums palīdz saprast pasauli, ietērpt to, bet es tik bieži aizmirstos šajos stāstos.

Vēl mazliet aizdomājos par televīziju - bērni tiek sabojāti, jo viņi, skatoties TV, sāk to uztvert par realitāti, kas ļoti atšķiras no viņu ikdienas, kas parasti ir garlaicīgāka, drūmāka, utt. Šī procesa rezultātā bērns sāk justies nepilnvērtīgs, tomēr, kāpēc to pašu nesaka par pasakām. Neviens taču neapgalvo, ka lasīt bērnam priekšā pasaciņu būtu slikti. Es neesmu par TV (patiesībā pati vispār to gandrīz neskatos), bet tomēr domāju, ka šāds pamatojums ir neloģisks. Ja tam klāt pievieno citus faktorus, piemēram, vardarbību, tad TV kritika jau sāk izklausīties loģiskāk.