kā tev vispār iet?
nu klau ar koku pa galvu un divām turzām pēc magonēm uz lauku, lai var labi saredzēt, kas tavā i maisiņā, un tad logi trīc un galvas griežas, lai redzētu, kas nāca, kas aizgāja, bet es tikai ļaudis baru ar koku gala malā un divas troses mani žņaudz no sava gala katra, kas ar brīvības statuju būtu pa rokai mani savaldījis un nevietā izbolījs un izvalbījis acis ar ko rokas bija ar laimi saslacītas un dusmās es krāvu vezuma varā, lai ar roku biju labi saradis un tagad godam saslauku visas drazas, kas ar koku bija mani panākušas un tagad dundegas rudenī labi iezvana manu piepešo atdzimšanu no kroņa goda un lielirbes stacijas godam pasniegtā sinedriona pulsteņa, kura gaišie radi bija mani savaņģojuši un tagda domas labierīcībās izvemtas.

tu esi laimīgs?
ar koku skrēju dundegu sist un tad manas laimes ierindas bija no galvas sasitas ar tik lieliem gabaliem laudanuma, ka es nevaru dabūt sirdi pāri lūpām, lai ar kokgriezuma lielio avedona statuju tu mani pazītu uz laimes karakasa un tas bija tai laikā, kad es biju uz rokas izcirtis dzimumzīmi un tagad logos vienmēr koši atspīdu, lai ar gaismas piebriedušiem luksoforiem manas iekšas būtu pilnīgi palikušas liekas un tagad es to visu laimes vārdā izdīrāju un domas bija ar kaut kādu lieliskumu atdūrušās pret nobalsinātiem griestiem un lustras nebija nomirušas pietiekami ātri un dundega krustiņa skolas audzēkne nebija no manis atkārtojusi laimes krekliņa sindromus, tāpēc es izlikos par putuplasta skeletu un dusmās rāvu pretim savas ievainotās likstas, kuru resnās iezemieša laivas bija ar skaistumu apveltītas un es nevaru visu pietiekami ilgi to savaldīt un noklausīties pareizā sintaksē, lai ar logu vienmēr manas iekšas strēbtu un ne nieka nesaprastu kokogle sastaptajos silos un gomeza laimes godības ir bijušas pilnas visā manā iekskriešanas mākslā, tāpēc es biju un tu uzradies, lai ar gobziņu nevietā lasītu luksoforu ārā no manām iekšām un gudrību laimes stilizācijas ieskicējumos es vienmēr pagūstu attapt.

tev patīk te dzīvot?
ko nu niekus jautājumus uzdot, kas ar traumpunktu labi izdzīvot spēs un nevarībā laimes krekliņus plēsīs un nevietā labi izguldīs manas iekšas ar tik patēriņa precēm biezu mākoni, kura kailajās miesās es uzpeldēju un tad man iekrita acīs šis pātars un govis bija apstājušās uz mani blenzt un domas ir klaji meli iekams tos nepievelk pie zebiestes un tad es izvalbu sīvās acis un nevaru dabūt gatavu šo ksenofonta lielisko slavu, kas ar gaismas pelēcības dzīvi bija un tagad ir sastapies un nevar manos iemauktos labi izguldīt sevastopoli un godbijīgi lamā manas panckas ārā no gumijas lakstīgalas un dara to labības siekalās prom no visiem ieganstiem un dublikātiem un dara to ar spēku, kas raksturīgs diendienīgam ievadziņu siluetam un gods ir tas palikšanas mākslinieks, kura labajās zarnu kaskādēs es izvalbu acis un nevaru sastapt tik pietikšanas mākslas iedarbināmos kokgriezumus un lodāmuru siekalas, kuru biezajās izvirtušajās ieganstu pilnajās mājās es izbiju tik sila kroga debesīs.

kādi ir tavi nākotnes plāni?
durvis skaļi atvarījās un es izbiju ārā pa paklupšanas mākslu un tagad es daudzas reizes to varu atkārtot un nevienā klajuma grādusā es nebiju izvalbījis tik daudz acu, lai ar kaklasiksnas biezokni nebūtu labi sastapis savas aukslējas un domās paliktu klubkrēslā sastapies ar gaismas palikni un dumjajiem guberņas lielkokiem, kuru bezsakarainās iedzīves nevar manas iemaņas labi sastapt un gumijas likstās es biju laimes krekliņā piedzimis un domās es biju izbijis un tagad ir daudzas labas tantes manā dzīvē salikušas laimes kreklus pa plauktiem un dusmas ir no visiem atkāpušās un es laužos ārāes, kas ar laimes signalizāciju nevar manas iesnas labi izgaismot, jo to labajos ieganstos vienmēr guberņas ieklikšķināšanas māklsīgās iesnas nevar dabūt manas gatavās iemaukta gumijas tik lieliskā dalīšanas makdonaldā, ka ar gobiņu nevar iztikt un drosmes kaklasiksnas ir izbijis vārdu darītājs un gobiņa ir darīšanas māklsīgā saliņa un tagad es laimes kreklā lobu auskarus no mūzikas iedobuma laika rādītāja un drosmes ir neviļus un godbijīgi.

kas tev patīk?
lodes labiem gaujas mārrutkiem apšaudīja manu ķēdes veikalu un tagad es laižos ar izplētni no gaviļnieka stādiem un dusmās labi izklausos pāri visiem gaismas palikņiem, kuru gaviles nav vienmēr labos iemauktos sastaptas un dusmās es biju tik ievilcies pilns ar kaklasiksnu piedēkļiem, ka ar robežošanās mākslīgo iemūžināšanās gubu biju pilnībā apraks un tagad skatos, kā tas attālinās un drosme mani atstāj ar gaujas metronomu rokās un dundegas liepiņas ir klajos grādusa pieguļas labirintos un nevar mani apčamdīt, jo gaisma ir bijusi tik skaļa dienu no dienas, ka ar to kaklasiksnu es biju ar gaismas strēlēm izbijis pokera spēlmanis un tagad manās iekšās bija labas iegansta matērijas iegarenās piekļūšanas māksīgajās iemaukta mājās un es biju drumslās sastapts un nevienā gabalā manas iekšas nevarēja mani dabūt ārā, lai tas vienmēr mani iepriecinātu un nedotu ārā manus noslēpumus, tāpēc es gaidu labas avīzes no mūsdienu metronomiem iznākam un dundegas labības ir vienmēr sastaptas un tagad tās klauvē bravūras siksnās un dusmās uzplūst manas iekšējās auroras un dienu no dienas es biju izbijis, lai gaidītu sirdstrieku un klausītos laimes nesējos, kas ar klajiem guberņas māksliniekiem manas laimes izbeidza.