Tikai tagad dziivee, peedeejos paaris gadus, varbuut tieshi peec beernu piedzimshanas, es esmu saakusi buut normaals cilveeks. Ir tik diivaini tikai gandriiz jau 40 gados saprast, ka pasaule nav briesmiigs baisulis, kas tevi grib konstanti tormenteet.

Es biezhi domaaju par to, kaa buutu mana dziive izveertusies, ja mani buutu uzaudzinaajushi benevolent vecaaki, nevis narcisistiski + avoidant/distant.

Es esmu dziivee no tik daudz kaa / daudziem izvairiijusies, vienkaarshi no naaves baileem, ka vinji mani kaut kaa ievainos. Un ir tik sirreaali beidzot saprast, ka taas nav bijushas manis pashas domas, bet gan vecaaku iepoteetais, jeb veel vienkaarshaak - vecaaku reakcijas uz mani kopsh beernu kaajas.

Man nekad nav bijushi draugi, jo esmu izvairiijusies no cilveekiem, it sevishkji meiteneem. Deelj taa man nav labi gaajis skolaa (tik labi kaa mans optimaals praats buutu atljaavis), un arii ne universitastee. Es nekad neesmu par sevi pastaaveejusi vai ciiniijusies par savaam ambiicijaam, jo kaa nekaa es tachu visu dziivi esmu bijis dranjkjis, kam nav vietas pie pasaules galda.