Roka neviļus slīd pār grāmatu skapja augšējo plauktu. Pirkstu galus klāj plāna, bet paliekoša putekļu kārtiņa. No pirkstiem to var notraukt, no plaukta arī protams. Tie nenotraucas no manas sirds. Sajūta it kā tie caur pirkstu galiem sasūkušies katrā asins lāsītē un lēnām piepilda sirdi gan no iekšpuses, gan izveidojot neievainojamu mūri apkārt tai.
Pirksti lēnām slīd pa skapja augšējo plauktu, atstājot sliedes uz priekšmetiem un lietām, kas atrodas paslēpušies zem pelēkā putekļu plīvura - atzinības raksti par pašaizliedzīgu ieguldījumu ... diplomi par iegūtajām 4., 3., 2., 1. vietām basketbolā, frīsbijā, lodes grūšanā, šķēpa mešanā, 100m skrējienā, svarcelšanā, etc ... pateicības par daudz un dažādu pasākumu noorganizēšanu, kora vadību, darbību studentu un jauniešu labā. Desmitiem dažādu konkursu, festivālu, pasākumu, izstāžu VIP ieejas karšu un pabiezs rullis, kurā iekšā paslēptas glīti guļ manis noorganizēto pasākumu afišas. Tam visam ir vērtība tikai brīdi, kad uz mani lūkojas attiecīgu cilvēku pateicības un laimes piepildītais skatiens, bet brīžos kā šis nespēju atturēt putekļus, kas piepilda un nocietina sirdi.
Lēnām mani kāds vilina pievērst skatienu pretējai istabas sienai. Manī veras kāds pazīstams skatiens. Tas ir manis pašas. Ir dīvaini nolūkoties uz savu portretu, kuru uzgleznoja kāds jauns mākslinieks, darīdams to no visas savas sirds.
Kāpēc es visiem radu par sevi dzelžaina cilvēka tēlu? Kāpēc ir tik grūti kādam iedomāties, ka es varētu pēkšņi vienkārši salūzt? Nu jā - tāpēc, ka es esmu stiprā klints, uz kuru ikvienam vienmēr būs atļauts paslēpties un atgūt zaudētos spēkus tālākai cīņai ar dzīvi.
Es vienmēr būšu tepat tev līdzās, spēcīga, nesalaužama un palīdzēt varoša.
Tici tam?
Pats svarīgākais - notici tam. Un palīdzi man nezaudēt ticību, ka es patiešām to visu varu, jo šobrīd putekļi kļūst pārāk biezā kārtā.