Čau! tik neizturami gribas uz mājām. Šeit viss ir svešs - tie nav tie paši koki,tā pati zāle, pat tas pats gaiss ne.. te allaž līst lietus un pūš ziemeļu vēji. te vasaras nav.
es pamostos ar naivu cerību, ka atvēršu acis un būšu mājās, bet neesmu.
arvien vairāk moca domas par to ko tur dara mani draugi,ko es pati varētu darīt,kā atpūsties, un pats galvenais, vai Viņš mani gaida? Pēdējā laikā domāju par viņu vairāk kā jebkad, domas, cerības,fantāzijas.. vienkārši tas ir vienīgais salmiņš pie kā turēties.. es zinu, sapņi, jā, bet ja nu tomēr arī sapņi piepildās?