skaistas durvis pavērās uz azbesta pilsētu un tajā visi bija miruši, jo katrs bagātību vilka uz savu māju un rādīja tikai izstādē, tāpēc kopējā telpa bija panīkusi un visas mazās mušiņas atvilkušas prātu, kas tām darīja pāri, nebija skaidrs, jo gaisma nāca no visām pusēm un es biju dikti saglupējis, lai varētu to dikti labi ņemt vērā, tāpēc es ar galvu skrēju sienā un bakstīju daiļamatniecības kaklarotas pret saviem iemauktiem un nedevu brīvu vaļu tai labajai aianai, kas dauzīja manus piparotos kulakus pret savu krūti ar spēku, kas liek kaunēties pat draiskajam aunam un dikti skaļajam iemauktam, lai druvas labi skanētu un es nevarētu to dabūt pāri lūpāp, jo tās līp un es nevaru to dikti labi saskatīt bakurētainajā ainavā, kura bija pilna ar aknām un kaligrāfijas iemarinātiem gurķiem pie blakus galdiņa manas iesnas kaitēja palikt ar bakurētainu ainu uz vaiga un daikts bija gatavs rīkoties nepanesami, tāpēc es kaismīgi braukāju pa planšetes asmeni un drukāju beirutai apsveikumus, ko palikt zem galvgaļa un nelikt vilties pat gaismas pielijušajiem iemauktiem ar visiem tiem sviestmaizes polemikām un gaismas ķermeņiem, kuru baisās ainas uz acīm bija mani padarījušas par klātesošu visās nevainības orģijās un galma dāmas krata ar galvu savas galma galvas ir ģimenes stūrītis un daiļas aknas skan pa visu tīreli, lai tas boikotētu un nevarētu mani sastapt uz ielas, kad es raujos rautin pie rauta un kaislīgi baidos nebaidīties no bezdes kas ar to bija domāts, tas atklāj manas paģērošās dabas kaligrāfiju un tas no mana atmiņu vāceles nevar sastapt tik daudzas nemuļķotas iemaņas, lai es to varētu nedemonstratīvi salikt pa plauktiem un nedod dies dabūt ar klaju melu pa pieri labi pietiks ar klajiem meliem tagad lai melo ciniskais zatlers ar savām lēmuma cilvēka ausīm