SEB MTB velomaratona 3. posms Kandavā!

Pats maratons notika svētdien, bet piedzīvojums sākas jau sestdienā. Mums ar māsu nav pavadošās ekipāžas, un mūsu plāns nokļūšanai uz Kandavu bija šāds – sestdienas vakarā ar vilcienu līdz Tukumam, uz riteņiem 30km līdz Kandavai, nakts teltī, sacensības un kaut kā mājās.

Sestdien pa dienu nopirkām telti, guļammaisus un paklājiņus. Mūsu noskatītais vilciens no Rīgas atiet 22:24, bet vēl pulksten desmitos čammājāmies pa Purvciemu kravājot somas un pētot karti. Brauciens uz staciju tādēļ sanāca diezgan trauksmains – sākumā vienkārši ātrs, vēlāk jau ignorējām sarkanās gaismas un meistarstiķis bija pa diagonāli šķērsotais lielais krustojums pie Sapņu Fabrikas. Uz vilcienu paspējām, un piecas minūtes pirms pusnakts ieradāmies Tukumā. No Tukuma tikām ārā bez sarežģījumiem. Piestājām pirmajā benzīntankā un iegādājām minerālūdeni. Pēc īsas apspriešanās par telts celšanu nakts melnumā iegādājām arī sērkociņus un TV programmu.

Izripojām uz Ventspils šosejas. Silts, bezvējš, labs asfalts – ideāli apstākļi mierīgai ripošanai. Nelāgi, ka nebija paņēmies līdzi sarkanais mirgojošais, vienīgie atstarotāji bija mana riteņa pedāļos un piekariņš pie manas mugursomas, kas īstenībā nav mana. Tāpēc es braucu otrais. Ja gadījās vienlaicīgi pretīmbraucošas un apdzenošas mašīnas, mukām nost uz grants apmales.

Pusceļš – Pūre – pienāca negaidīti ātri, un pagrieziens uz Kandavu arī pienāca negaidīti ātri. Griezām līdz Kandavai vedošajā 3km garajā ceļā un sākām staipīt kaklus, meklējot piemērotu vietu nakts pārlaišanai. Tumsā gan neko lādzīgu nevarējām saskatīt. Tieši pirms pilsētas zīmes iegriezām zemes ceļā, uzbraucām stāvā kalnā, tur priekšā arumi un pļavas un lauku mājas. Noskatījām ieplaciņu un tādus kā krūmus. Braucot pāri pļavai pēc lapu žļerksoņas nevarēju saprast, pa kādu lauksaimniecības kultūru īsti braucam. Apčamdot noskaidrojās, ka gluži parasta pļava. Iekāpu samērā svaigā govs pļekā. Atradām vietu, uzcēlām telti, pulksten divos naktī laidāmies dusā.

Pamodāmies pulksten septiņos no karstuma – saule spīd teltij tieši virsū. Piepampuši ģīmji, izpūruši mati. Bet rīts smuks un vietējos – ne cilvēkus, ne govis – nemana. Sapakojāmies un zudām prom. Abavā nomazgājām ģīmi un izbirstējām zobus. Kandavā iepirkām pārtiku un uz soliņa pie bērnu rotaļlaukuma ieturējām brokastis. Izrādījās, ka vismaz viens kandavietis iemīļojis dīvainu nodarbi – svētdienas rītā pusastoņos pie atvērta loga klausīties krievu mūziku. Kā izrādījās – ar kasešu magnetofonu, jo brīžam viņš dziesmas skaļi pārtina – turp un aptakaļ, acīmredzot, meklējot kādu konkrētu.

Jāteic, ka rīta pusē jutāmies vēl manāmi saguruši no iepriekšējās dienas, tā nu pēc brokastīm ierīkojāmies apstādījumos pils mūru pakājē un līdz vienpadsmietiem tur snauduļojām.

Vienpadsmitos devāmies meklēt sacensību norises vietu. Pēc mašīnu un riteņbraucēju plūsmas to atrast nebija grūti. Piereģistrējāmies, atkal laiskojāmies paēnā, noskatījāmies sporta klases startu. Savos koridoros ierīkojāmies kādas 40 minūtes pirms starta – māsa ceturtajā, es piektajā. Tālāk aizraujošas 40 minūtes stāvēšanas tiešā saules gaismā. No manis gluži netālu ar krietnu blīkšķi vienam braucējam pārsprāgst pakaļējā riepa. Viņš tūlīt metas to mainīt, bet pārējie – nolaist gaisu savās riepās – visapkārt atskan “šššššš!” Pēc brīža tam pašam braucējam riepa pārsprāgst otreiz. Atkal visapkārt “ššššš!” Dažs nosaka, ka kameru spridzinātājam laikam būs kas ass ticis riepas apvalkā. Appētu apkārtējos braucējus. Visur, kur skatos – Deore, Deore XT, SRAM X-9 pārslēdzēji. Laikam jau nekādā iesācēju barā vis neesmu. Visiem arī īstās velodrēbītes, un es ar savām ielas drēbēm šajā barā droši vien izskatos amizanti.

Starts – kustība arī manā galā sākas ātri un tā arī turpinās – lejup pa asfaltētu kalniņu. Bailīgs brīdis – samērā liels ātrums, blīva braucēju masa. Ja kādam kas atgadītos, tad kristu vismaz daži desmiti. Pie pirmā stāvuma izrādās, ka dārgi dzelži vēl nav viss – daudzi ātrumus nav pārslēguši laicīgi un visapkārt krakšķi un brakšķi.

Smilšains ceļš, liels ātrums. Satieku māsu. Izbradājos pa ūdeni, kājas slapjas un slīd no pedāļiem. Pirmais dzirdināšanas punkts pienāk ātri, bet pēc tam iestājas lūziens. Nu – braukt uz priekšu braucu, bet tā ne pārāk ātri – vienkārši nav spēka stiprāk uzmīt un viss. Sastrēgumos tāpat drusku atgūstu spēkus, bet tomēr gribētos tikt uz priekšu ātrāk. Apdzenu gandrīz tikai lejup ejošajos slīpumos – ja pamīties tik grūti, tad vēl speciāli bremzēt būtu absolūti muļķīgi.

Pienāk otrā dzirdināšanas vieta – PowerBar – tajā bezkaunīgi izdzeram veselas 3 dzeltenās glāzītes. Nezinu, vai pašsuģestija, vai tiešām iedarbojas, tomēr pēc apmēram kilometra paliek vieglāk, es atkal minos ar spēku. Sēžu astē vienam par sevi nedaudz ātrākam braucējam, kurš smuki un akurāti apdzen braucējus vienu pēc otra. Tūlīt aiz zīmes “Līdz finišam 10km” daži apstājušies un saķēruši galvu. Lejupkraujās brīžam pa manām izvārgušajām rokām sit tā, ka liekas, sabrukšu pār stūri. Bet es tik lidoju pa visām saknēm lejup! Pabraucu garām vīriņam, kas guļ uz ceļa un, kā rādās, taisa vēderpreses vingrinājumus. Nodomāju, vai tik nav kaut ko izmežģījis un nemēģina atmežģīt atpakaļ? Forumā par viņu ir šāda versija. Beigas ir ātras – nākot 5km, 3km un 1km zīmēm braucu braši, un, ieraugot finiša piepūtekli, vēl uztaisu pēdējo sprintu. Būtu zinājis, ka finišs tik netālu, būtu izspiedis no sevis vēl nedaudz vairāk :) Divas ūdens pudelītes aiziet lejā vienā rāvienā. Drīz vien ierodas māsa un ir sajūsmā par manu izskatu.

Atrodam ūdeni, nomazgājam ģīmjus. Apēdam auzu pārslu putras porciju. Rezultātu vēl nav, dodamies uz centra pusi. Vietējais mums parāda, kur autobusu pietura. Pavisam neilgi pēc mūsu ierašanās ir autobuss uz Rīgu. Tam visa apakša jau ir pilna ar somām. Šoferis par laimi ir pielaidīgs – noņemam priekšējos ratus un savus riteņus tomēr iestūķējam pāri somām. Pāris stundu kratīšanās jaukā transā. Ierodoties Rīgā man sākusi sāpēt galva. Tā arī turpināja sāpēt līdz vakaram. Aizbraucam līdz māsai Purvciemā, tur es savācu savas mantiņas un visbeidzot atgriežos savā Āgenskalnā, duša, veikals, agra došanās gulēt.

Ak jā, rezultāti! Es (1777) ar savu 215. rezultātu savā klasē esmu labākajā gadījumā viduvējība, māsa (1337) – savā klasē 10. vieta! Yay! Redzam, ka sportists no manis neiznāk, tomēr ir arī skaidri darbi uzlabojumiem –

• Jātiek pie kontaktpedāļiem. Ar tiem varēs pabraukt ātrāk, vieglāk, drošāk un tā tālāk.
• Ierašanās sacensību vietā jāplāno tā, lai iepriekšējā dienā nav daudz jābrauc (sestdien kopumā sanāca kādi 60 – 70)
• Uz sacensībām jābruņojas ar dzērienu pudelēm, kurās iekšā spēcinošas suliņas

Tātad, rezumējot – piedzīvojums sanāca labu labais, trase – krietni vieglāka par Krimuldas posmu, braucēji – draudzīgi un pozitīvi, prieks un gandarījums, gaidām nākamo posmu!

Sākumā domāju stāstā pa vidu salikt arī bildītes, bet to bildīšu tik daudz un visas gribētos ielikt, ka tas būtu baigais darbs. Tāpēc ielieku tikai divas jautrākās un pārējās telefonbildes ir šeit, flickr setā.

Māsa finišā

Es pats finišā