Moralizējošas pārdomas un negants sašutums mani pārņem ikreiz, kad lasu vai dzirdu par šķiršanās drāmām, kurās viena vai abas puses kā galveno šantāžas un atriebības ieroci izmanto bērnus.
Šķiršanās - tas ir pretīgi. Bet zini, tajā mirklī, kad otra puse paziņo, ka bērnu ņemšot nost un ietekmēšot cik vien spēka, tajā mirklī toč gribās ģīmi sašķaidīt. Vēl jo vairāk tad, ja esmu teikusi - normālai komunikācijai šķēršļus nelikšu. Ehh.. tēma tiešām sāpīga. Un vienmēr ir gribējies no šādas situācijas izvairīties.
situaacijas ir dazhaadas. un taados gadiijumos ir gruuti distanceties un paskatiities uz visu kopumaa un/vai no preteejaas puses ierakumiem. es nesaku, ka tas ir pareizi un neattaisnoju. bet varu saprast, vismaz atsevishkjos gadiijmos, ko esmu redzeejusi - esmu sapratusi. ir situaacijas, kur viirietis gaudo, ka sliktaa vecaa sieva nedod beernus, bet patiesiibaa vinjsh pats principiaali chakareejas - nenjem tad, kad beerni ir briivi, un kachaa pravas, kad vinjiem pashiem jau kas saplaanots. vai vienkaarshi atrunaajas, jo pats ir par slinku un inertu, lai tiktos ar beerniem biezhaak kaa dzimshanas dienaas un ziemassveetkos. labaak tad lai nav, nekaa tracina siikos un liek viniem gaidiit un cereet.
Tie, kas liek bērniem veltīgi gaidīt un tamlīdzīgi čakarējas, ir atsevišķs, ne mazāk riebīgs stāsts. Šoreiz es šausminos par principu "..Un lai tas maita/tā kuce ij necer, ka bērnu vēl kādreiz redzēs!" - nevis kā drošības līdzekli gadījumos, kad tas maita vai tā kuce dzīvotu bordelī vai sēdētu cietumā par mazgadīgo izvarošanu, bet gan kā iespēju demonstrēt Taisnīgu Sašutumu.
Bet bērni? Viņi arī nav pelnījuši otru no vecākiem? Izņemot, protams, iepriekšminētos gadījumus, kad "otrais vecāks" ir neārstējams žūpa vai kriminālnoziedznieks?
buusim godiigi - ir ljoti maz taadu parauggjimenju, kas peec shkjirshanaas speej saglabaat veseliigas attieciibas un radiit beerniem bezspriedzes vidi retaakajaas vai biezhaakajaas tikshanaas reizees. es palieku pie uzskata, ka nav vajadziigs maaksliigi radiit iespaidu par "pilnu gjimeni" ja taadas nav. ir, protams, labi, ja vecaas un jaunaas gjimenes var sanaakt daarza sveetkos kopaa un pusbraalji rotaljaaties ar pusmaasaam (lai gan es pati nebuutu uz to speejiiga), tachu tikpat veertiigi man shkjiet, ja katra no shkjirtajam puseem dziivo taalaak savu dziivi, un, attieciigi arii taa puse, kas ir uzneemusies shefiibu paar kinderiem. pateevs var buut pat iistaaks un labaaks teevs nekaa biologjiskais, un otraadi. veel ir arii tas, ka nedziivojot kopaa, neizbeegami notiek attaalinaashanaas - tikshanaas reizes kljuust retaakas, aizgaajushais teevs, teiksim, dibina jaunu gjimeni, kas arii varbuut nav sajuusmaa par "bagaazhu", beerni aug un sazvaniishanaas un tikshanaas kljuust aizvien neveiklaakas, atsveshinaataakas visiem. baigi vajag? tikai tapeec, lai kautkaadaa neredzamaa pieziimju graamataa atkjekseetu - beernam ir teevs un vinji tiekas?
Mani ir diezgan stipri ietekmējušas psiholoģijas teorijas, saskaņā ar kurām noliegt vienu no saviem bioloģiskajiem vecākiem cilvēkam vienmēr nozīmē arī noliegt daļu sevis - un tas neizbēgami noved pie ļoti sāpīgiem iekšējiem konfliktiem. Protams, to iespējams apšaubīt, taču mana līdzšinējā pieredze liekas to apstiprinām. Katrā ziņā - jūtos pateicīga saviem vecākiem, kuri, kopā dzīvojot, noteikti nebija paraugģimene, taču pašķīrušies beidzot pārgāja uz iecietības un cieņas pilnām attiecībām. Un savu tēvu es varu atcerēties ar gaišām jūtām, varu saprast, kādas īpašības esmu no viņa mantojusi. Nav tās "noplēstās pusītes fotogrāfijai", ko parasti izmanto filmās.
Un, ja bērns, kad vecāki šķiras, ir apzinīgā vecumā, viņš lielākoties mīl abus no viņiem. Tāpēc man liekas nepiedodami uzkraut viņam nepieciešamību izvēlēties vienu, bet pret otru sākt izjust naidu - kas nebūt nav viņa paša, bet gan aizkaitinātā "pirmā" vecāka naids.
Iemesls, kas pamudināja šo ierakstīt, bija tie aizvien biežāk presē aprakstītie gadījumi, kad šķiršanās notiek ar patiesu naidu un viens vai abi vecāki izrāda gatavību iet pāri līķiem, lai sariebtu otram. Bet bērns tiek raustīts uz abām pusēm - no vienas tiesas sēdes līdz otrai. Tāpēc arī pieminēju šantāžu un bērnu kā ieroci otra sāpināšanai. Gadījumi, kad bērna attiecības ar vienu no vecākiem laika gaitā pamazām atdziest, ir kaut kas cits.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
veel ir arii tas, ka nedziivojot kopaa, neizbeegami notiek attaalinaashanaas - tikshanaas reizes kljuust retaakas, aizgaajushais teevs, teiksim, dibina jaunu gjimeni, kas arii varbuut nav sajuusmaa par "bagaazhu", beerni aug un sazvaniishanaas un tikshanaas kljuust aizvien neveiklaakas, atsveshinaataakas visiem. baigi vajag? tikai tapeec, lai kautkaadaa neredzamaa pieziimju graamataa atkjekseetu - beernam ir teevs un vinji tiekas?
Protams, to iespējams apšaubīt, taču mana līdzšinējā pieredze liekas to apstiprinām.
Katrā ziņā - jūtos pateicīga saviem vecākiem, kuri, kopā dzīvojot, noteikti nebija paraugģimene, taču pašķīrušies beidzot pārgāja uz iecietības un cieņas pilnām attiecībām. Un savu tēvu es varu atcerēties ar gaišām jūtām, varu saprast, kādas īpašības esmu no viņa mantojusi. Nav tās "noplēstās pusītes fotogrāfijai", ko parasti izmanto filmās.
Un, ja bērns, kad vecāki šķiras, ir apzinīgā vecumā, viņš lielākoties mīl abus no viņiem. Tāpēc man liekas nepiedodami uzkraut viņam nepieciešamību izvēlēties vienu, bet pret otru sākt izjust naidu - kas nebūt nav viņa paša, bet gan aizkaitinātā "pirmā" vecāka naids.
Tāpēc arī pieminēju šantāžu un bērnu kā ieroci otra sāpināšanai. Gadījumi, kad bērna attiecības ar vienu no vecākiem laika gaitā pamazām atdziest, ir kaut kas cits.