![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Mani ir diezgan stipri ietekmējušas psiholoģijas teorijas, saskaņā ar kurām noliegt vienu no saviem bioloģiskajiem vecākiem cilvēkam vienmēr nozīmē arī noliegt daļu sevis - un tas neizbēgami noved pie ļoti sāpīgiem iekšējiem konfliktiem.
Protams, to iespējams apšaubīt, taču mana līdzšinējā pieredze liekas to apstiprinām.
Katrā ziņā - jūtos pateicīga saviem vecākiem, kuri, kopā dzīvojot, noteikti nebija paraugģimene, taču pašķīrušies beidzot pārgāja uz iecietības un cieņas pilnām attiecībām. Un savu tēvu es varu atcerēties ar gaišām jūtām, varu saprast, kādas īpašības esmu no viņa mantojusi. Nav tās "noplēstās pusītes fotogrāfijai", ko parasti izmanto filmās.
Un, ja bērns, kad vecāki šķiras, ir apzinīgā vecumā, viņš lielākoties mīl abus no viņiem. Tāpēc man liekas nepiedodami uzkraut viņam nepieciešamību izvēlēties vienu, bet pret otru sākt izjust naidu - kas nebūt nav viņa paša, bet gan aizkaitinātā "pirmā" vecāka naids.
Protams, to iespējams apšaubīt, taču mana līdzšinējā pieredze liekas to apstiprinām.
Katrā ziņā - jūtos pateicīga saviem vecākiem, kuri, kopā dzīvojot, noteikti nebija paraugģimene, taču pašķīrušies beidzot pārgāja uz iecietības un cieņas pilnām attiecībām. Un savu tēvu es varu atcerēties ar gaišām jūtām, varu saprast, kādas īpašības esmu no viņa mantojusi. Nav tās "noplēstās pusītes fotogrāfijai", ko parasti izmanto filmās.
Un, ja bērns, kad vecāki šķiras, ir apzinīgā vecumā, viņš lielākoties mīl abus no viņiem. Tāpēc man liekas nepiedodami uzkraut viņam nepieciešamību izvēlēties vienu, bet pret otru sākt izjust naidu - kas nebūt nav viņa paša, bet gan aizkaitinātā "pirmā" vecāka naids.