gandrīz gandrīz ideālas vakariņas - Post a comment

07:30 pm - Faķīri un fiestas

tante gan vēlējās šo nosaukt par "rūķīti un septiņām sniegbaltītēm", taču, manuprāt, gan pēc apjoma, gan pēc kvalitātes šis pasākums sāka jau atgādināt kādas no Darela aprakstītajām savas ģimenes viesībām; interesentus referēju uz "Manu ģimeni un citiem zvēriem" un "Dievu dārzu", no kura arī nosperts nodaļas nosaukums šī pasākuma atskaites titulēšanai.

Kamēr nu šī komūna vismaz oficiālajā līmenī ir vairāk kā panīkusi, tie, kas seko līdzi tās vienīgās visu kārtīgi izdarījušās grupas dalībniekiem individuāli varētu būt ievērojuši, ka grupa #2 turpina iesākto jau neformālā gaisotnē un bez īpašas sacensības — tā vietā formātā uzsvaru liekot uz patīkamu laika pavadīšanu.

Visu šo 1.5 gadu pēc vakariņu_klab klīniskās nāves esam vairāk vai mazāk rīkojušies privāti, rīkojot katru mēnesi nelielu jauku suareju sākotnējos grupas ietvaros, kuriem praktiski jau vakariņu_klab sacensību laikā pievienojās helvetica un ex officio(proti, ārpuscibas) de facto grupas biedrs Normunds, taču tā kā mako še interesējās par komūnas renesansi, nolēmām publicēt fotoannāles no sava svaigākā pasākuma, kurš, jāatzīmē, vismaz mūsu pašu grupiņas ietvaros ir salīdzinoši ārkārtēja apjoma -- es pat teiktu, vairs ne suareja, bet pamatīgs dineja, uz kuru mēs izaicinājām Normundu.

Tāpat mums pievienojās arī zin, kuru beidzot sastapām pēc ilgiem iepriekšējiem mājieniem par šo burvīgo iespēju, kuru nevajag laist garām, it īpaši, ja ir iespēja padalīties ar paštaisīto pīlādžu vīnu. ;P

Tā kā pasākums kopumā aptvēra kādas 10 stundas, tad varbūt citi biedri varēs padalīties ar tekstuālajiem komentāriem, es, spītēdams niknai pretgaismai, darbojos kā pasākuma fotogrāfs, līdz ar to ar šīs nelielās kaudzītes publikāciju principā noslēdzu savu atskaiti, taču, ja sāk ar ēdienkarti, zināmu priekšstatu var gūt arī no fotogrāfijām.

 

Vienīgais, kur namatēvs nošmaucās, bija sorbets:


Kā jau kārtīgā pasākumā, bija paredzēta arī neliela daidžestīva pastaiga, pirms kuras nevarēju noturēties, nenofotografējis kāpņu telpu, kura man tik ļoti atgādina sci-fi datorspēles par nākotnes urbānajiem dzīvokļiem kosmosa kuģos:
 



Plītī ceptais uzrāda nevis pulksteņlaiku, bet cepšanas ilgumu, pieņemot, ka cepšana sākās plkst. 12os (reāli vēlāk, bet taimeris uzskatīja sevi par high noon pārstāvi). Cepiena rezultāts ir nākošajā bilžu kopā redzamā polenta ar gaļu:




Mājupiešanas laiks

— Misis Darela, šīs ir brīnišķīgas viesības, — sacīja Džīdžī.
— Labi, ja jums tās patīk, man nav iebildumu, — nomierinājusies atteica māte.
— Pat ja man būs vēl simt reinkarnāciju, esmu pārliecināts, man vairs nebūs otras tādas dzimšanas dienas balles kā ši.
— Tas ir ļoti mīļi no jūsu puses, Džīdžī.
— Tikai viena iebilde, — Džīdžī dvēseliski sacīja, — es to pieminu nelabprāt,… bet…
— Kas? — jautāja māte. — Kas nebija labi?
— Ne jau nebija labi, — nopūties atbildēja Džīdžī, — tikai pietrūka.
— Pietrūka? — satraukusies vaicāja māte. — Kā pietrūka?
— Ziloņu, — nopietni sacīja Džīdžī, — vislielāko četrkāju Indijā.
// Dž.Darels, Dievu dārzs.