izvilkts no viena.izvilkts tuvākais.
šī būs vienīgi vēstule-vienīgi tev.nedaudz laimes sēpju nožēlas.prieku bezcerības tizluma un apskaidrības.es nekad tevi neesmu pazinusi.un kad spindzošu knišļu mākonī maija vakarā mēs nejauši satiksimies.tu man rādīsi gaumīgi ietetovētas rētas un stāstīsi par satpgalaktiku kariem.tu varētu būt mans...sargeņģelis.tava mīlestība?kurš tev teica ka mani jāmīl?kādēl tu domā ka es mīlu tevi?kādēļ tu man liki noticēt tam,kā nav un būt nevar?vien tavās acīs tik pietiekama pašapziņa...es gribu lai tu mani apskauj...es nevaru zināt ko tu domā,jo tevis nav.piedod,bet atkal līst lietus un domas par sajūtām nemēdz būt liktenīgas.
tu nedrīksti aizmirst mūsu kopīgo rudeni
kad smagām ziedu nastām kabatās
vazājāmies visdažādās vietās
es klausījos tevī un tu klausījies manī
un abi kopā-kā kastaņi mīksti krīt
kā plok vasaru kuplojusī zāle un
acīs ilgotu asaru vietā līst lietus.
mana bijusī dzīve.tava bijusī dzīve.jāspēj atbrīvoties no taviem iedomu tēliem.es skatījos kā tavās rokās plaukst sniega rozas.es biju īstajā brīdī,īstajā laikā un vietā.nevar būt ka tu atceries....mēs taču mīlam viens otru un katrs citu?....tad pasaki kāpēc?kāpēc mēs dzīvojam pa īstam un pataisām visu par neizdevušos joku?vai mūsu domas un jūtas ir vismaz tik lielas lai rāmī iemigtu nemostoties pamosties?