Kārtējais sapnis tuvojas skaistām beigām. Ar visskumjāko acu skatienu un tukšiem vārdiem, kas visa beigās nemaz neizskan..
Es atceros, kā paslēpos Tavos skūpstos. Es dzēru no Tavām lūpām un man nebija gana. Saules nebija. Tikai tumsā krītošas sniega pārslas. Un mēs. Tavas acis raudzījās ar bailēm pārņemtu skatienu, it kā es grasītos Tevi sasiet un paņemt pie sevis. Bet es to vēlējos un vēlos. Nakts apskāvienu pavadā es slīkstu atmiņās un domās par Tevi, ar katru vārdu pieejot Tev vēl tuvāk.
Kad kritīs pēdējā sniegpārsla, mūsu atmiņas par pikošanos izgaisīs. Mūsu skūpsti apklusīs. Un es iešu. Ar uz ķermeņa atstātiem Taviem glāstiem, zinot, ka reiz es biju Tava.