Mani ir sācis tracināt itin viss, kas ir saistīts ar Tevi! Es vairs nevaru izturēt!
Gandrīz katrs textiņš zem bildes draugos, klipi Tavā albūmā vai ieraxti dienasgrāmatā, man liekas, ka tie ir domāti man. Bet, ja tā padomā, kāpēc gan?
...Un tā rindiņa no viena dzejoļa „tu aiziesi nesaprazdama, ka mana dzīve esi tu” ...es aizgāju, precīzāk sakot, Tu pavēlēji man pazust no Tavas dzīves. Tās zaudējuma sāpes likās pat reibinošas.
Pēc kāda laika uzradās mans tagadējais puisis un es sagrauta un izslāpusi pēc vēlmes būt kādam nozīmīga, paliku ar viņu.
Zini, arī viņš pirmais atzinās mīlestībā, kad vēl nemaz nebiju tam gatava, tāpat kā toreiz, kad tu pateici šos pat maģiskos vārdus...
Joprojām atceros kā toreiz, kad mēs, rokās sadevušies, pastaigājāmies pāri laukiem un es redzēju krītošu zvaigzni. Tā bija pirmā krītošā zvaigzne, ko jebkad biju redzējusi un bērnišķīgi vēlējos, lai mēs būtu kopā vēl ilgi jo ilgi... Protams, mana vēlēšanās nepiepildījās.
Sasodīts!!! Man tgd ir viss, ko es varētu vēlēties...brīnišķīgs cilvēks un viss ir bez maz vai ideāli, bet, kad iedomājos par Tevi, viss saiet galīgākajā pakaļā....

un apziņa, ka es joprojām mīlu Tevi!!!!