Es tevi pazinu pārāk labi. Vismaz tā man šķita. Jo vairāk tu man aizliedzi, jo vairāk klusībā kāpu pāri šiem aizliegumiem. Bet tu neko par to nezini un nezināsi. Tu biji aizliedzis man iemīlēt tevi. Es zvērējos nemīlēt. Tu apmierināti pašūpoji galvu un pasmaidīji. Es tev biju brīvdienu mīlestība, tu biji mans liktenis. Tu tik skaisti mācēji dramatizēt situāciju. Arī šo dramatismu es iemīlēju. Kā gan var sieviete var pretoties formas vilinājumam un vēl karavīra. Es vakaros raudāju, jo man bija bail par tevi. Tu solīji aizbraukt un neatgriezties. Tieši tāpēc es nedrīkstēju tevi mīlēt, tu nevēlējies aiz sevis atstāt sāpju pēdas. Es biju gatava stāties sarkanajā krustā un doties tev līdzi, tu pasmējies un teici, ka tā esot laba ideja. Es nezinu, ko tu domāji to sakot un kāda vairs starpība. Es būtu aizbraukusi, ja tu nebūtu mani iznīcinājis. Pēdējo reizi redzēji tevi jūnija naktī. Viss pagāja pārāk ātri. No rīta es saģērbos un izgāju uz lodžijas. Piecos no rīta leca saule, tā atspīdēja pretējās mājas logos un viss bija tik skumjš. Es zināju, ka tu aiziesi un neatgriezīsies. Arī tu piecēlies un nostājies man līdzās. Tas vairs nebiji tu. Kaut kas bija beidzies. Nekādu tālāko plānu, nekā vairs. Tu skatījies man acīs un klusēji. Tavas zilās acis runāja pašas par sevi - tā ir pēdējā reize, kas mani redzi. Novācām visu un es devos tevi pavadīt. Rīts nebija tāds, kā visi. Tas bija kā sapnis. Nejau tāpēc, ka viss būtu bijis jauki. Tāpēc, ka viss šķita plūstam mums garām, nekas nešķita īsts. Tu atvadoties noskūpstīji mani un es zināju - viss. Tu aizgāji un es tevi vairs nesatiku.
Pienāca augusts, kad tev bija jādodas prom. Pēdējā vēstulē tu rakstīji, ka esmu lielisks cilvēks un, ka ceri tur piepildīt savus sapņus. Es sapratu, ka tev ir skumji. Iepriekšējā vakarā tu bijis piedzēries. Es arī būtu dzērusi. Tev sāpēja tava dzīve. Man sāpēja mūsu abu. Tu aizbrauci un es vēlējos nomirt. Aizbraucu uz jūru, sēdēju krastā, raudāju un vēlējos pazust. Tu liki man iemīlēties jūrā. Un tevī. Tavas acis ir jūras krāsā. Viņās atspīd Āfrikas savannā rietošā saule. Es zinu, ka tev tur būtu labāk. Bez manis. Bet es iekšēji biju mirusi. Durstīju un graizīju sevi, bet tev ne vārda. Tu atgriezies, tevi neuzņēma. Un viss sākās no gala. Tu man biji miris, kāpēc tev bija jāatgriežas?! Tas sāpēja vēl vairāk.
Tu brauksi prom atkal. Un šoreiz tevi uzņems. "Mani nepaņēma, jo man esot bijis motivācijas trūkums." Tagad būs tev motivācija. Lai tev ir viss, kas vien nepieciešams, tikai aizbrauc un neatgriezies. Nekad vairs. Vēl vienu reizi es neizturētu.