Ko es par tevi zinu.
Es zinu, kā jānoskūpsta tavi krūšu galiņi, lai tu nedaudz sajuktu prātā. Kā ar pašu mēles galiņu tiem jāvirpuļo apkārt, arvien tuvāk, arvien stingrāk kā atvaram okeāna plašumos un beigās jānoslīcina starp mitrajām lūpām. Zinu to jūtīgo vietu uz kakla, kur mati pārvēršas vieglā pūkā, un to, kā tev pār muguru pārskrien skudriņas, kad jūti karstu elpu plūstam tai pāri. Esmu dzirdējusi, kā tu murrā, kad ar nadziņiem pārlaižu pāri tavai mugurai, sākot no kakla un pleciem, līdz pašam dibenam, zinu, kā jāvirpuļo ar pirkstiem, kādi loki jāmet, kādas zīmes jāzīmē. Zinu to vietu pie pleciem, kur stingrāk jāuzspiež, jāpaņurca un jāpamasē, lai tu atbrīvotos no spriedzes, domām par darbu un tās mazās, dusmīgās krunciņas starp uzacīm. Es zinu, ka tevi padara traku viegli kodieni, kas jaucas ar karstu elpu, mitru mēli liek tev locīties kā čūskai, auss ļipiņas piepludināšana ar savu elpu, viegla pirkstu košļāšana. Kā viegli jāuzspiež lūpas taviem plakstiņiem, jānoskūpsta uzacs, jāpārlaiž mēle pāri tavām skropstām, jāizslidina pirksti cauri taviem matiem, viegli paraujot, atliecot galvu nedaudz atpakaļ un darot tevi pakļāvīgu. Kā jāsavalda tavs neaprēķināmais spēks ar savu maigumu.

Bet es nezinu, KĀ iegūt tavu sirdi.