Rokas
Tu vienmēr smejies par manām rokām. Tās ir smalki veidotas, mazas un vieglas kā bērnam. Mirkļos, kad tev sagribās tā mīļi mani pakaitināt, tu paņem manu roku un pieliec klāt savai milzīgajai lāča ķepai un sāc smieties. Gluži kā Iņ - Jaņ, tās cieši pieglaužās viena otrai, tik dažādas un tik atšķirīgas, tomēr kopā veidojot vienu perfektu veselumu. Tavas tumsnējās, raupjās, sastrādātās darba rokas pret manām baltajām, trauslajām, smagu darbu nepieradušām. Manas debesis pret tavu zemi.

Nekur es nejūtos drošāk, kā ieslēpusies tavās plaukstās, nekur es nejūtos labāk, kā tavos stingrajos apskāvienos. Dažreiz tu neaprēķini savu spēku un saspied pavisam cieši, tik cieši, ka paliek grūti elpot. Un tad man smaidot jāiedomājas, ka mīlestība sāp. Brīžiem tiešām šķiet, ka no taviem pieskārieniem manī ieplūst dziļa mīlestība un rūpes, kaut tu apgalvo, ka nekad neesi mīlējis. Nevienu.

Un tad, kad viss būs beidzies, visvairāk man pietrūks tavas rokas. Tavs neaprēķinātais spēks, raupjajos pirkstos ieslēpies maigums, roku plūstošās līnijas un glāstu rotaļas uz manas ādas. Tāpēc jau tagad es mēdzu ierāpties tev klēpī, nolikt savu galvu uz tava pleca un pieglaust vaigam tavu plaukstu. Tavas rokas nekad nevar būt par daudz un par ilgu.