Man vēl aizvien ir sirdī nemiers,
Kad uzlūkoju seju Tavu,
Lai arī pagājuši mēneši tik gari,
Es vēljoprojām veltu savu dzeju Tev.

Arvien vēl ilūziju varā,
Kad nonāku, kā šovakar,
Vēlos ielūkoties acīs Tavās,
un klusi pajautāt: ' Kāpēc?'

Varbūt paies vēl daži mēneši vai gadi,
Un ar šo domu sirds mana neapradīs.
Man nedzirdēt vairs Tavu smaidu čukstot ausī,
kas lika saprast, cik labi kopā bija Tev un man.

Tad kādā naktī pamodīsies sirds un sacīs,
Kur palika tās sajūtas? Vai vēl kāds radīs?
Kas bija tajā aukstā ziemas rītā,
Kad pamostoties kopā bijām viena pasaule.