Es uz Tevi dusmojos,tā,ka gribas kliegt...gribas izkliegt visu,kas iekšā,gribas pateikt visai pasaulei,cik slikts esi...
Man riebjas,ka Tu nespēji pildīt solījumus,kurus devi,riebjas,ka meloji...un tagad pat nevari atbildēt uz vienu vienīgu vēstuli.Ak,Dievs!Tā vēstule pat nebija par mums,par to,kas starp mums bijis!
Man tāpat nav nekādu jūtu pret Tevi...vari neuztraukties.Netraucēšu Tev dzīvot Tavu ideālo,uzspēlēto dzīvi...
Bet man riebjas,ka Tu tā rīkojies...liec man justies kā tukšai vietai.
Es nespēju Tevi cienīt.
Es nespēju piedot sev,ka uzticējos Tev...un tici - reizēm man pat gribas,kaut mēs nekad nebūtu iepazinušies,kaut Tu man neko nebūtu nozīmējis,kaut nebūtu visu mūsu kopīgi pavadīto vakaru,kaut Tu nebūtu man pateicis "tos" vārdus,kaut es nebūtu Tev noticējusi,kaut,kaut,kaut...
Es reizēm par to domāju...jo man riebjas,ka Tu man liec justies tā,kā vakarnakt.