Labs vakars.

Ceru, ka netraucēju. Nē, nē, neko svarīgu jau negribu. Patiesībā jau, nekas svarīgs nav noticis un nekas svarīgs arī nenotiks.
Kā man iet? Ai, paldies, labi. Kā pašai? Ak arī labi, nu jā, forši, Tu jau mums vienmēr malacīte esi bijusi. Strādā turpat? Nu forši, apsveicu, tas ir labi, tā pie saviem sapņiem turēties.

Ai, es te šovakar besos uz sevi mazliet, nē, nē, nekas nopietns. Nu jā, uzliku vienu no tām dziesmām, nu, Tu zini, Alisi. Jā, jā, par Alisi Tev lielais paldies, nekad nebūtu domājis, ka man patiks. Bet patīk, un kā vēl. Un tad tur tā viena dziesma, iedomājies, biju jau viņu totāli aizmirsis, jā. Un kā sāk skanēt, saproti, to grūti aprakstīt. Es momentā prātā nonāku atpakaļ mūsu kopīgajā dzīvesvietā, kur neērtā gulta, vecās mēbeles. Tevis dekorētais logs, sveces, šī mūzika. Zini, tā ir vienīgā vieta, ja tā tagad padomāju, kurā esmu juties droši. Tā pa īstam labi, droši. Mājās. Baigi neērti to teikt un tā pat domāt, zini kā, cik gadi tomēr pagājuši un cik gadus jau dzīvoju citās vietās, ar citām... Nu bet tā sajūta man ir īpaša, laikam jau gribēju tikai, lai to zini. Kaut kas tik patiess, naivs, īsts, vieglprātīgs, sirsnīgs un netverams.
Atceros piepīpēto istabu, dūmus, sarunas un klusēšanu. Tas bija skaisti, gribu, lai Tu zini, ka es tā domāju, gan toreiz, gan tagad. Nē, nē; nepiegriez tam vērību, tas šorīd nav svarīgi. Vienkārši, pēc piecdesmit gadiem, kad klausīsies mazmeitu lauzto siržu stāstos, es gribētu, lai Tu to atceries. Un pasmaidi.

Jā, jā, man viss kārtībā, patiešām. Nezāles neiznīkst. Bet Tu sargi sevi, 7qu...