..un atkal sākas. Tikko ieraudzīju, ka sēdi draugos. Sirds katru reizi sažņaudzas, kad redzu tevi onlainā. Dažreiz gribas tev kaut ko uzraxtīt (kā, piemēram, vakar), bet tad domāju, ka no tā būs tikai sliktāk.
Ak, jā - sveiks (teikšu, kā man vienmēr saki tu - nekad man neteici 'čau', vienīgi 'sveika' un 'labdien'). Kāpēc gan es vispār tev raxtu?! Kāpēc gan es atkal un atkal atgriežos savas pagātnes atmiņās, kur eksistēja mazas, nenozīmīgas frāzes(kuras man, bez šaubām, likās lielas un nozīmīgas?) Es vienkārši gribēju tev pateikt, ka es tevi vairs negribu redzēt un es tevi mīlu. Tā vienkārši - es tevi mīlu. Jo vairs tu to no manis neizdzirdēsi. Tāpēc gribējās tā smuki un lakoniski.
Ceru, ka neesi tagad satriekts par to. Bet man liekas, ka tu nojauti. Jo toreiz taču gandrīz viss sākās. Bet nu tikai gandrīz.
Btw, tagad skan tās dziesmas, kuras devi man klausīties. Tās, protams, neizbēgami atgādina par tevi. Zini, es pat tevis dēļ vakar gandrīz izmetu 10 Ls. 10 Ls kaut kādam snova brenda krekliņam, kuru es nemaz negribēju! Bet tas tevis dēļ, to es zinu.
Zini, ko es visvairāk tagad baidos? Satikt tevi. Satikt tevi, pateikt 'čau', minūtes saruna uz tēmu 'Kā tev iet?' un viss. Viss. Bet brūce atkal ir uzplēsta. Jo redzēju tevi. Un tu kā vienmēr perfekts. Smaidīgs, iededzis, brenda drēbes mugurā un tās smaržas, kuras mani padara traku. Ak, ja vien tu zinātu, ka tās padara mani traku - vēlētos, kaut šo aromātu aizliegtu ar likumu.
Bet satikt tevi varu diemžēl visur. Uz ielas. Parkā. Klubā(kas laikam ir vissūdīgākais, jo ar savu klātbūtni izbojāsi man visu vakaru). Sapņos(tev ir tāda stulba tendence ik pa laikam parādīties). Par internetu vairs ne īpaši uztraucos. Bet tik un tā - satikt tevi, tas ir sāpīgi. Ļoti negribētos tevi satikt savā rajonā, jo diemžēl pāris kvartālu attālumā no manis dzīvo viņa. Vai tu maz varēji iedomāties, cik ļoti es viņu nevaru ciest? Bet tu man aizgūtnēm tik stāstīji un salīdzināji. Atliek tik man pateikt ko par sevi, tad tu uzreiz: "Jā, viņai arī tā bija!" Da man nospļauties, kas viņai bija un nebija! Dažreiz es vēlos, lai tu viņu vairs nemīlētu. Dažreiz es vēlos, lai viņa tevi pamestu. Bet nē, jūs abi esat tik sasssssodīti fakin' laimīgs un skaists pāris. Gribētos tagad tā necenzēti nolamāties, bet tomēr es vēlos ieturēt to visu skaisti.
Ak, jā - manā dzīvē ienāk jauns džeks un es viņu tūlīt, tūlīt pazaudēsu, ja neko nedarīšu. Neko nedaru es no tā, ka joprojām domāju par tevi. Tās pašsagraujošās domas no sērijas 'kā būtu, ja būtu'. O, jā - es izdarīju pāris kļūdas, tas tiesa!
Ak, kaut nu tu būtu mani jau no sākta gala ignorējis, tad es tevī vismaz neiemīlētos. Tu laikam esi tas pirmais, uz kura es uzķēros tā totāli sāpīgi. Skaistulis. Visas skraida tev pakaļ. Apbrīnojami, ka es to nekad nedarīju, vienmēr biju vēsā meitene, varbūt tāpēc tu man arī stāstīji par to savu mīļo gērlfrendu cīsiņu plēvē.
Davai sarunāsim vienu lietu. Es par tevi vairs necentīšos domāt, bet tu šo svētdien (un arī visas turpmākaš dienas) nerādīsies man acīs. Es jau pieminēju par to plēsto brūci. Tā kā sarunāts?
Man tagad nāksies uzspēt iekavēto un sarunāt kaut ko ar to otru džeku, citādi es atkal visu palaidīšu garām.
Vēlu veixmi un visu to labāko! un ceru, ka nesaskriesimies.