Zinu. Es zinu, ka nekad nebūs tā kā es gribu. Un es gribu varbūt mazliet vairāk nekā tevi. Jā, mēs satiekamies, runājam, smejamies, izklaidējamies un jauki pavadam laiku gan kopā, gan atsevišķi. Bet tas ir par retu. Pārāk reti, lai to varētu uztvert kā patiesību. Bet tā ir acīmredzama patiesība. Es neraudu, es smaidu, jo man taču patīk viss tas, kas ar mums notiek. Mani neapbēdina, pat tas, ka viss varētu būt mans pēkšņais iztēles auglis, kaut gan zinu, ka tas tā nav. Bet neviens nekad nevarēs droši pateikt, ka šī mana realitāte nevar pārvērsties nerealitātē..
Sirds kā traka man vakar sitās. Zini?! Es tev gribēju rakstīt un būtu to izdarījusi, ja nebūtu bijusi pārāk nogurusi. Ilgi nevarēju aizmigt. Man vēl tā nebija gadījies. Tas man likās skaisti - gulēt un just, kā sirds sitās un kāpj pa kaklu arā. Pat nezinu, kas tai bija uznācis. Varbūt es vienkārši sajutu tevi?
Mīlu.. Un es pati sabijos no šī vārda. Dikti dīvains tas liekas. Liekas, priekš pieaugušajiem, bet es tak vēl mazs bērns, kurš īsti neapjauš, kas tā tāda dzīve un apkārtējā sabiedrība ir un, cik lielu tā ļaunumu var izdarīt gan man, gan tev, gan apkārtējiem pašiem.
Bet es taču teicu - dzīve ir skaista.. Tā skrej un izdiedelē no visiem prieku un sajūsmu, skaļus smieklus, griešanos sev apkārt ar atliektu galvu atpakaļ, arī skūpstus un sirdspukstus. Tā izdiedelē no mums mūs pašus. Kā Amēlijā..
Vai tiešām mīlu? [Es atkal samulsu..] Jā!! Es mīlu tā, kā es spēju un tā, kā šim brīdim pienākas, jo es neko nevaru garantēt par nākotni..